Enkura brigādes brauciens iekš to Autochase:Ascension.

(Šis ir visai nopietns un diezgan detalizēts apraksts kā mums gāja, daudzas lietas palika nepieminētas tāpēc, ka tad vajadzētu izdot grāmatu. Rasistiskie, rupjie un perversie joki aizvākti, lai neapbižotu rasistus rupekļus un perversos tipus)

Pēc pagājušā gada itin veiksmīgā starta, kad izdevās izcīnīt pirmo vietu, šoreiz šaubas par startēšanu nebij. Autochase'2006 Afterparty – NekroLane gan nesanāca piedalīties, jo galvenais dalībnieks, iesaukts par Megarūlzu (maaanc bembīc), bija aizgājis pie citiem īpašniekiem un es biju iemantojis par 6 gadiem jaunāku aparātu un to man gaužām negribējās likt mežā. Tākautkā.

Bet nu par gatavošanos. Tika pieņemts stratēģisks lēmums iegādāties kādu braucamo, VAZ, GAZ vai ZAZ vai tākautkā un braukt vairāk jautrībai un ekstrēmam, īpaši nesaspringstot par rezultātu. Pārāk slinki un neaktīvi darbojoties kat kā nesanāca un nolēmām braukt prātīgi izmantojot manu pārvietošanās līdzekli. BMW 320d, nu jau pazīstamu kā Megarūlzu Nr.2! Draudzene par šito uzzinājusi gan izteica konkrētu viedokli. Centos laist gar ausīm, bet tādus vārdus kā “idiots”, “muļķis”, “vai Tu ar galvu nemaz nedomā” un “tiešām viss vienmēr ir jāsalauž?!?!” tomēr pa starpai sadzirdēju. Viedoklis netika ņemts vērā, jo spēcīgāku argumentu par jautrību un pamatīgu izklaidi tomēr nesadzirdēju. Galu galā šitais aparāts vismaz nav sēdināts. Par komandas sastāvu šaubas neradās ne mirkli. Edijs, Ģirts, Pēteris un Es – vecā panākumu atslēga. Nu un protams extrēms tika nedaudz palikts otrajā plānā (tomēr negribējās nokaut auto) un par primāro tika izvirzīta jautrība un rezultāts! Reģistrācijas un starta vietas koordinātes bija zināmas un vietas izrēķinātas. Reģistrācijas laiks 8:16 – 8:31 pie Amatas un starts 9:16 Cēsu pils parkā. Stratēģiskais lēmums – no Rīgas jāizbrauc 7:00 lai var iebraukt pa ceļam Līgatnē un paķert manu Enkura Brigādes krekliņu. Bet nu par visu pēc kārtas!

Piektdienas vakarā mans lēmums iet agri gulēt smuki piepildījās, visi bija sakontaktēti un sarunāti. Izņemot Ediju, kurš arī mūsu navigators. Telefons izslēgts. Neliela stresa situācija. Aizsūtu Edijam īsziņu, ka gaidīšu viņu centrā pie Latvijas Pasta. Nedaudz samežģījas pirksti un prāts un biju uzrakstījis, ka tiekamies 7:45 – 8:00. Nu tikai stundiņa vēlāk. Iespējams tas iedzina stresā Ediju, jo viņš kamēr es jau saldi čučēju bija zvanījis un arī īsziņu atsūtījis. Bet nu man viss bija kārtībā. Nakti gulēju tāds ļoti tramīgs, kā nekā atkal viens labais pasākums priekšā!

6:00 zvana modinātājs, bet es jau pamodies pirms tam. Satraukums. Zvana arī Edijs un prasa vai viss ok? Jā protams un dodos jau jamajam pakaļ. Rīga grimst klusumā un veikli ripinos no Purvciema virzienā uz centru. Pa ceļam paspēj piezvanīt Pēteris un apjautāties vai viss notiek. Hmm laikam visi tādi uzvilkti un nespēj domāt citas lietas. Man viss kārtībā un esmu jau pie pasta. Sagaidu Ediju. Viņam notikusi stratēģiskā kļūda Nr.1 – vilciena sarakstu apskatījies darbadienu un nu nācies izmantot taksometra pakalpojumus, lai tiktu laikā uz centru. Ieskrienam pa ceļam Edija darbā paņemt dažas nepieciešamās lietas. Šoreiz esam (netipiski mums) nodrošinājušies ar dažādām elektroniskām ietaisēm, kuras gan sākotnēji domājam neizmantot, bet nu jāiet jau nedaudz laikam līdzi. Portatīvais kompis, GPS, fotoaparāts, hronometrs. Edijs darbā visu nepieciešamo paņēmis un zvanam jau Pēterim, lai gatavojās startam. Runājam par to, ka vajadzētu flash lai varētu info pārnest, jo Edija kompim baterija varētu neturēt, visus apzvanam, nevienam nav. Eu bet taču ir zilzobs. Viss ok. Seko stratēģiskā kļūda Nr.2 – Edijs: “Ebi, a es durvis darbam aizslēdzu?”, “Nezinu”, Edijs:”Vote es arī nezinu”. Šī doma neliek mieru un līdz ar to pēc Pētera paņemšanas tiek dudināts atpakaļ uz centru lai pārbaudītu durvis. Loģiski, ka labās domas par grafika ievērošanu nav jau piepildījušās pašā sākuma posmā. Labi, ka Rīgā 6dienas rītā maz auto un operatīvi visu izdaram un paspējam arī paņemt Ģirtu un uzpildīt degvielu. Pulksteņa rādījums neiepriecina – līdz reģistrācijas beigām apmēram 1h.

Ceļa posmā Rīga – Līgatne vēl cenšamies ievērot CSN. Pa ceļam atklājam, ka ir notikusi stratēģiskā kļūme Nr.3!!! Vells kapēc bija jārunā par datu pārnešanu un flash un zilzobiem, ja es esmu nomudījies un neesmu paņēmis kompi???? Esam Līgatnē. Laika NAV. Labi, ka man ir izdrukāti CSN pārkāpumi un sodi, kurus tad Pēteris izstudē un paziņo, ka tiesības neatņem, ja nav pārsniegts vairāk par 60 km/h. Neesmu naidnieks savai veselībai un tāpēc tomēr tik ļoti nesatraucos. Tikai nedaudz….. Vienu vārdu sakot uz reģistrāciju paspējām tieši līdz ar tās beigām. Uhh veiksme ir ar mums. Pārbaude – aptieciņa ir! Trijstūris ir! Ugunsdzēšamais ir! Izieta tehniskā apskate nav! Bet nekas – man ir derīga “slimības lapa” kurā norādīts, ka drīkst piedalīties ceļu satiksmē. Iemsls gaužām vienkāršs, saliekts aizmugurējais disks. Gaisu nelaiž un tāpēc problēmas nerada. Tā nu reģistrācija pabeigta un lēnā garā dodamies uz Cēsīm, kur kā izrādās būs jāpaizmanto kājas un jāizpilda neliels krosiņš apkārt dīķim. Laiks mums ir tāpēc nolemjam to veltīt produktu iegādei veikalā. Lēmums attiecīgi nekur netērēt laiku ēšanai un operatīvi piepildīt puncīšus pa ceļam. Kefīrs, maize, desa, siers, cepumi, salmiņi un dzeramais problēmas nerada. Visilgākais laiks tiek pavadīts pie saldumu stenda, lai nopirktu bonbongas, ko tradicionāli uzdāvināt Blonde Paranoia meitenēm. Lieta darīta un ripinam uz startu.

Pils parkā jau pulcējas makten liels bariņš ar dalībniekiem un daži jau vico krosiņu ap ezeru. Sasveicinamies ar pazīstamām sejām, pagrozamies un te jau starts klātu. Mēs esam 4 un tas priecē, jo katram līdz ar to jāveic 5 apļi. Starts! Vieglā riksītī dodamies trasē. Edijs un Pēteris “vieglo riksīti” uztver savādāk un mēs ar Ģirtu “nedaudz” atpaliekam. Piekopām stratēģiju – sasteigts darbs nav darbs, pusi pastaigājam, pusi paskrienam. Tas noved pie tā, ka mēs veicam 4 apļus, bet Edijs ar Pēteri 6. Ļoti labi. Edijs iet norakstīt visādas interesantas lietas un ciparus, kamēr mēs ķeram pēc elpas. Viss ir paveikts un bīdam uz kājnieku leģendu pa Cēsīm. Ko mēs vēl nezinājām – tika pieļauta stratēģiskā kļūda Nr.4 – nepaņemtas pareizās lapeles līdz ar ko mums pamatkvestam pietrūka Haosa koordinātes. Stresa nebij, jo nezinājām taču vēl.

Mistiskā veidā tomēr izdomājam, kur ir kājnieku leģendas sākums, tas priecē. Bišku ierēcam par mērvienību MSS (Māras solis špiļkās) un dodamies trasē. Edijs paliek auto un rēķina cipariņus, maršutu. Skaitam soļus, skaitam. Izdodās diezgan veiksmīgi. Šo to jau atrodam un visā visumā esam diezgan apmierināti, ka mums tik labi sanāk. Un tad seko viens BET. Nez vai špiļkās pa bruģi un smiltīm soļi tādi paši kā pa asfaltu. Drīz jau esam samežģījušies (tā taču mūsu pirmā leģenda bez Edija EVER!). Rezultāts sekojošs – apzinājuši aptuveno rajonu, kurā varētu atrasties jautājumi, nēsājamies turpu šurpu pa Cēsīm un diezgan veiksmīgi (jāteic gan ar Enkurs 2 palīdzību) esam visu sarakstījuši un piefiksējuši. Lepni dodamies uz auto, kur iekožam brokastis un mudinam Ediju rēķināt pa ceļam, jo uz vietas stāvēt nav labi.

Un sākam braucienu, izstaigājušies esam. Pirmo uzdevumu tika nolemts veikt tepat pie Cēsīm izbraucot līniju aiz Gaujas tilta. Pirmais bezceļš. A kas mums jādara? Ā jāskatās pēc kontrolpunktiem mežā. Ceļš ir viegli dubļains, bet stresu nerada. Stresu rada pērkona negaiss ar pamatīgu gāzienu tieši tad, kad esam ieraudzījuši pirmo kontrolpunktu. Mēs visi bijām baigi gudrie, bet Edijs protams izmirka. Braucam tālāk, lietus tā kā misējas un atrodam arī nākamo punktu. Izraisās diskusija par to, kā mēs būtu šeit lidojuši, ja sēdētu kādā nežēlojamā automobīlī. Atrodam tikmēr arī nākamo punktu, es rāpjos ārā un protams sāk spīdēt saulīte. Edijam ir viedoklis, ka man būs biežāk jāiet pastaigāt līdz punktiem. Ģirtam ir viedoklis, ka vajag iet pačurāt, Pēterim ir viedoklis, ka vajag uzpīpēt, bet man nav viedoklis. Ģirts pie Gaujas atrod izkniebēju. Nu ne jau tādu izkniebēju, bet kontrolpunktu ar izkniebēju. Bāc! Es takš teicu, ka ne jau tādu izkniebēju, bet to kurš ļauj izkniebt caurumiņus kontrolkartiņā. Izrādās uz kontrolpunkta virsū ir rakstīts, ka ir vēlviens tepat. Kļūstam tramīgi vai neesam kaut ko palaiduši garām. Lēmums turpmāk uzmanīgi nopētīt visus kontrolpunktus tiek pieņemts zibenīgi. Uz līnijas esot jābūt 4 punktiem atraduši esam tikai 3….tfu vells, tikko ieskrēja prātā doma, ka laikam taču visus 4!!!! Nu tas pie Gaujas. Žēl, protams, ka neviens viņa koordinātes nepierakstīja. Braucam tālāk uz nākamo uzdevumu.

Normāli gāž lietus un aiz loga kāds aktīvi fotografē un spridzinās. Pēkšņi spridzinās pa visam tuvu, bet nu nekas. Kas jādara nākamajā punktā. Nezinu. A kas tā par atbildi? Piebraucam pie vienas mājas, kur esot bijis kaut kāds igaunis ne igaunis, un staigājis sacerot dzejolīšus kaut kur. Joprojām meklējam, kas mums jādara. GPS rāda, ka jābrauc pļavā. Lietus gāž, bembis pa pļavu arī gāž. Vairāk slīpi nekā taisni. Man jau IR skaidrs, ka paliksim tepat pļavas vidū. Nepaliekam. Nepaliekam. Esam jau pie mežiņa, te ir braucis kāds traktors. Secinam, ka kādā no tām mājām, iespējams, ka tajā ar zīmi ir kāds, kurš zina, kas mums še jādara. Slīdam atpakaļ. Uij, uij, uij, bet nepaliekam! Zvērs tā mašīna. Droši vien tikai tāpēc, ka negribēja dubļainus stūmējus salonā uzņemt. Apskaidrība nāca vēl reizi paskatoties uzdevumu kartiņā un uz to zīmi pie mājas. Attiecīgi nofotografējam, lai var tulkot, un braucam atpakaļ pa ceļu no kurienes atbraucām. Aha tas, kurš spridzinājās blakus ir kāds bērzs kurš nu ļoti skaisti izklājies uz ceļa. Nu tik uz Straupi!!! Ne jau ārstēties….

Esam Straupē. Lietus vairs nelīst. Iemesls? Nu tāpēc, ka atkal man bija jākāpj ārā. Izstaigājamies pa Straupi, noskairojam dažnedažādus mūs interesējošos faktus un seko komandas foto pie Straupes narkoloģiskās klīnikas zīmes. Un aidā braucam auzās. Ne jau burtiski, bet uz kontrolpunktu “Auzas”. Varbūt labāk nevajadzēja…..

KP esot vietā, kur neiet klāt neviens ceļš un dorši vien būšot jāiet kājām. Nu un kas tur liels, iesim ar! Braucam un piebraucam pie kādas mājas, kur mūs sveicina suns, tītars un mājas saimniece. Apjautājamies vai var caur viņu pagalmu izbraukt un tad pa taisno mežā iekšā? Izbraukt caur pagalmu varot, bet nu tālāk ceļa neesot. Ok. Vienojamies, ka atstāsim auto un dosimies kājām. Ka Tevi jupis rāvis, ja es būtu zinājis šitās mocības, tad būtu kaut vai stundu braukājis un meklējis sakarīgāko un tuvāko variantu. 1,5 km neliekas nekas tāls. Bet tas gan ir tikai tādā gadījumā, ja Tev nav jālien pa slapjiem džungļiem, pusmetru garu zāli, jāspraucās cauri eglīšu jaunaudzei un jāložņā caur kritušām koku gūzmām. Pēteris izsaka iespējamo plānu: “Ņemot vērā GPS kļūdu iepriekšējā uzdevumā, atnāksim līdz punktam un tad katrs uz savu pusi 5km rādiusā ķemmējam mežu!” Plāns tiek noraidīts. Edijs paziņo, ka KP ir pļavā. Nu vismaz ne džungļos. Tā kļūšu daiļrunīgs – mēģinat uzburt tādu maigu ainu sev acu priekšā. Diena, lietus nelīst, klusums mežā, meža vidū atrodas dūmakā ietīta pļaviņa, putniņi čivina, kukainīši jau lien ārā no savām slēptuvēm, garām aizdīc odu pāris romantiskā lidojumā, pļavas tālakajā nostūrī klaigādamas pastaigājas dzērves, lēnām starp mākoņiem parādās sildošs saules stars, skaidri un skanīgi dzirdamas balsis :”B&@$ kur ir tas na&%$ iz@%%$# kontrolpunkts?!?!? Kur beisbolene? Edij Tu m@&% tas GPS ir sū&%!!! Man būs tāds b&*@ viedoklis organizētājiem! Eu re kur ir!” Tātad pie kā mēs palikām. Ā nu kā jau varejāt saprast veiksmīgi atradām kontrolpunktu ozolā. Ģirts, pa trepēm kāpjot, piekodināja mūs, lai mēs, ja kas, nododot viņa mammai, ka viņš viņu mīlot. Bet “ja kas” nebija. Gandrīz nokāpām putna bēbi. Laikam maza dzērvīte. A varbūt nē. Devāmies atpakaļ štukodami, kas būtu bijis, ja spīdētu saule. Koificientu asins zudumam odu kodienu rezultātā neizrēķinājām. Izrādās varēja aiziet atpakaļ nebrienot pa baigajiem džungļiem, bet ejot pa aizkritušu ceļu. Tā nu pilnīgi slapji, bet laimīgi, atgriezāmies auto un varējām turpināt ceļu. Žēl protams, ka nebija maiņas apavu, vēl tagad pēdas 6dienu atcerās. Jāsaka, ka šinī punktā gan bijām pieļāvuši stratēģisko kļūdu Nr.5, jo Enkurs 2 uzklausot mūsu brīdinājumu par Auzām, bija no otras puses gandrīz klāt piebraukuši…

Mūsu ceļš veda uz Līgatni. Pareizāk sakot, uz Līgatnes pārceltuvi, kuru arī vieksmīgi izmantojām, pārcēlāmies pāri un pagozējāmies saulītē. Varam pastāstīt par cenām. Auto kopā ar šoferi 1.00 Ls, pasažieriem pa 0,40 Ls katram. Arī Ģirtam. Lai gan viņš kā pēc uzvārda Vilks un par dzīvniekiem nekas nebija minēts. Nu labi, bet ne par to. Braucām tālāk atrast punktu, kurš saucāc “pagrabs” vai “pagrabi” vai tākautkā. Atradām. Tur jau priekšā bija daudz jo daudz automobīļu un daudz jo daudz dalībnieku, kuri tad nu skrēja un meklēja un rakstīja un rēķināja. Mēs arī. Veikli atradām KP. Ar Pēteri devāmies uz auto, lai sagatavotu un pamielotos ar maizītēm kamēr Edijs un Ģirts pēta KP. Nevaram šos sagaidīt. Hmm skatamies šie ložņā un vēl kaut ko meklē. Tad nu beidzot pievienojāmies un atradām noslēpto KP ar papildus leģendu vienai citai leģendai. Nopriecājāmies un devāmies tālāk.

Laiks jau atkal sāk nedaudz steigties ātrāk nekā mēs gribētu, jo jāpaspēj uz regularitāti, bet pa ceļam vēl jāieskrien Ieriķos un jāizbrauc viena leģenda. Veiksmīgi izmaucam leģendu, pie KP satiekam vēl vienu BMW ekipāžu un nedaudz pa dubļiem pamīcījušies skrējām uz regularitāti, kuras starc bija Raunā.

Braucot uz regularitāti baigi (it kā jāsteidzas) braši apdzenam Enkura Saules, pī pī. Aizejam kā vēji, iebraucam Raunā apmaldamies un rezultātā Saules ir pirms mums jau startā. Satiekam tur arī Enkurs 2 un kopīgi ierēcam par šo situāciju. Aplūkojam manu dubļu piku (auto) aplūkojam arī citas dubļu pikas. Edgars rihtīgi iesmēja, kad mēs paziņojām par domu savākt punktu “Haoss”. Esot knapi izbraucams pat ar 4x4 busu. Sabīstos ne pa jokam, jo haoss mums obligāts. Parunājam ar alfa romeo vadītāju un viņš mūs nedaudz nomierina, ka arī esot tur izbraucis. Nu labi, ko nu par to stājamies lai startētu regularitātē. Esam priecīgi, ka laiki sarēķināti uz kompja. Būsim ļoti veiksmīgi. Starts. Braucam, braucam. Kaut kā baigi lēnu, gribētos lai vidējais ātrums noteikt būtu lielāks. Tik lēnu mans aparāc neiet un nākas čubināt uz looooti zemiem ātrumiem. Visā visumā ejam diezgan veiksmīgi. Sāk līt lietus. Nekas vismaz auto nedaudz nomazgās. Pēkšņi sajūk cipari. Ta sir laiki. Neko vairs nesaprotam un skaļi izteikdami visādas riebeklības par aprēķiniem vadamies tikai pēc vidējā ātruma. Tā nu lūk arī finišējam. Lietus līst un līst. Kur nu? Ej nu sazin, saka Edijs un nolemjam braukt uz trejupi savākt lapiņu, kur ir Haosa punkta koordinātes. Aiziet.

Trejupē mūs piemeklē šausmu brīdis – Haosa koordināšu lapiņas esot Skaļupos. Jopcik. Jāmīca atkal uz Līgatni. Nu nekas braucam. Braucam pa šoseju, bet tad nolemjam, ka zemes ceļi bija gaužām labi un skriesim caur Kārļiem. Viens divi esam pa taisno aizslīdējuši līdz Skaļupei. Bet te atkal skāde. Gide nepakam negrib laist mūs iekšā un saka, ka būs jāgaida ½ līdz 1 h!!!!! Laika mums nav!!! Pēc 20 min čammāšanās pieņemam stratēģisku lēmumu – kamēr Pēteris ar Ģirtu paliek gaidīt, mēs ar Ediju aizvīlēsim līdz Ungurmuižai un izbrauksim leģendu. Ceļš nav mazais, bet paspēsim! Zemu lidojot nonācām jau pieminētajā Līgatnes pārceltuvē. Pārcēlājam neliels izbrīns, bet nu mēs izsmeļoši izskaidrojām kas īsti notiek un pabrīdinājām, ka brauksim vēl atpakaļ arī. Šite nav daudz ko tekt – aizskrējām līdz Ungurmuižai, izbraucām leģendu, atradām KP un skrējām atpakaļ, kur jau mūs satraukti gaidīja palikušie komandas locekļi. Šitajā posmā bija tāds diezgan interesants atgadījums, kura dēļ varējām aibraukt pavizināties pa krūmiem. Nu mums braucot ar vidējo ātrumu 110 km/h pretīm izdomāja nākt baļķu vedēja automobīlis. Un kaut kā viņš nebija izdomājis lietot savu ceļa malu, bet ceļa vidu, kas attiecīgi noveda pie tā, ka mēs ar labi sānu paraudami līdz pāris krūmu zarus tomēr palidojām tam garām. Jāatzīst, ka kājas vēl kādu brīdi trīcēja gan. Nu kā tā var neiet!!!! – Pie parceltuves piebraucām apmēram 30 sec pa vēlu un atlika vien mājot ar mutautiņu un slaukot asariņas novērot, kā prāmis lēnu attālinās no krasta. Lai laime būtu pilnīga, varu paziņot, ka ar prāmi pāri cēlās “Enkurs 2”. Lieki teikt, ka viņi gardu muti par mums iesmēja, jo nekas tā neiepriecina kā citu nevaiksme. Ek. Nu nekas par šito skādi pārcēlājs ar vārdiem – “nemeklē, nemeklē naudiņu. Šitādi labi kundes man šodien, trešo reizi vedīšu par brīvu!!!” reāli mūs iepriecināja. Paldies viņam! Pirms nobraucām viņš tik pajautāja, vai mēs braukšot vēl? Nē, šodienas plānos mums tas diemžēl neietilpst un dodamies tālāk trasē. Satiekam Pēteri un Ģirtu. Ak tu neraža, tajā kartiņā nav tikai Haoss (Protams) bet arī tie pagrabi ne pagrabi. Nav tālu un varētu paņemt, bet trešo ta mēs nedabūsim. Bēda. Nu nekas, vismaz zinam Haosa koordinātes un steidzam paņemt šito KP un arī vēl vienu leģendu, kura bija vajadzīga, bet es tagad uztraukumā neatceros kā sauc.

Braucam uz to leģendu, nu tā kuru “neatceros uztraukumā kā sauc”. Nu un protams, ka tad, kad laika vairs nav, tad vienmēr kaut kas nojūk. Šoreiz arī nojuka. 2x. Pirmajā reizē vēl tā neko, bet otrajā tā baigi pamatīgi un nesaprotam vairs kur esam. Labi, ka izdevās atrast to vienu slaveno akmeni un turpināt leģendu no vidus. Tad arī aizbraucām garām tai pestīšanas armijai un ieraudzījām jau tur veselu baru ar konkurentiem. Veikli atradām punktu, bet šite jau arī bijā tā papildus mazā kājnieku leģendiņa. Uzskrējām. Enj kā partizāns brauca pakaļ ar auto un filmēja mūsu slaido riksīti. Nofilmēja arī to kā mēs aizskrējām ne tur kur vajag. Edijs gan tur kur vajag un atrada KP. Riksītis atpakaļ un lidojam jau uz Haosu.

Haosam stratēģija bija tāda – braucam cik tālu varam un Edijs skrien tālāk ar k2 un atrod KP. Laika nav, pieņemts lēmums braukt līdz galam. Aizbraucam. Bija traki, bet nebija tik ļoti traki. Pamatīgi stresojot, ka finišs kaut kādi 20km un laiks tikai kādas 15 min, skrienam finišēt. Par lami, apmēram 100m no CP posteņa sabremzējamies – paldies tai mašinai kura tomēr pamidžināja!

Finišā PROTAMS, ka aizmirsām norādījumus, ka jābrauc pļavā. Un nomudam vēl pāris minūtes, bet nu tad beidzot finišs! 9 min pa vēlu. Diemžēl. Nu nekas, nav jau tik traki.

Nu labi, bišku apnika runāt, man tagad mute sausa, tā ka būšu vārdos īss. Liekas tik daudz sagaidītāju, kā šoreiz, nekad vēl nebija bijis. Labvēlis un ko, Sadams, Dace, Ojārs, Ramūns, Armands, Agnese, Daira un gan jau vēl kāds, kas ātrumā piemirsās. Uzdāvinam Blonde Paranoia meitenēm tradicionālās konfektes, izteicām Sadamam viedokli par regularitātes tabulu, iedzērām alu (Beidzot arī mēs ar Ediju) un apēduši maizītes (Dace laipni bija dikti daudz un garšīgi sacepusi) un sākām gaidīt rezultātus. Ņemot vērā 5 stratēģiskās kļūdas nekam spīdošam nevajadzētu būt. Bet nu nekas jāsagaida jau ir. Lēnām, viens pa vienam, tiek izkarināti rezultāti. Nu jāsaka, visi baigi labi orientējās brauc un iznesas. Konkurence nežēlīga! Sāk uzmākties miegs. Nekas izturēsim. Bārmeņiem laikam tik ļoti miegs uzmācās, ka viņi aizklapēja alus pirkšanas vietu ciet. Tramīgi gaidam rezultātus. Tiek piefiksēts, ka mums pamatkvests neesot izpildīts! KĀ?!?!?!? Edijs ar Ģirtu aiziet taisnības meklējumos. Rezultātā kaut kādi brīnumi notikās. It kā esot Enkurs 2 ekipāžai kaut ko sačakarējuši un mums arī beigās kaut kas ne tā. Bet nu nekas, beigu beigās 3 vieta!!!! Esam laimīgi, jo šoreiz jau nu (vismaz es) tik augsti necerējām trāpīt. Dabonam eļļu un diplomu, esam priecīgi un beidzot dodamies mājās.

Vēl tikai īss mājupceļa apraksts – šoseja, migla, miglas nav, nāk miegs, Edijs jau guļ, šoseja, Pēteris jau guļ, šoseja, es guļu, pamostos, atgriežos savā joslā, šoseja, Ģirts jau guļ, šoseja, pamostos, atgriežos savā joslā, šoseja, Rīga, Dace atā, braucam, Ģirts atā, braucam, Pēteri mosties un kāp ārā!, Pēteris atkal guļ, Pēteri kāp ārā un ej pie sieves, Pēteris atā, cauri Rīgai, Imanta (vai kas tur) Edijs atā, cauri Rīgai, Purvciems, plkst 4:40, durvis ciet, draudzene guļ atslēgas nav, draudzene nedzird izmisīgos zvanus, mašīna, atbīdīts beņķis, Kārlis guļ, zvans, trepes, mīļā gultiņa, Ebis atā……..

Un tagad PALDIESI!

Paldies organizatoriem! Atkal bija labi! Gaidam septembri?

Paldies konkurentiem (C YA nākamreiz)

Paldies citām Enkura komandām (Vajadzētu komandu ieskaiti arī, ne?)

Paldies vilcējspēkam BMW 320d

Paldies Edijam, Ģirtam un Pēterim.

Paldies Gaujas pārcēlājam par “Trešo reizi bez maksas”