wAlta sastāvs, kā vienmēr, ir ģeogrāfiski daudzveidīgs - Cēsis, Olaine, Jūrmala, pavisam esam 5... Kamēr to visu sadabū kopā un līdz Kukšām, tikmēr reģistrācijas laiks ir gandrīz beidzies un pilotam šai dienā jau 250 km aiz muguras, pirms vēl vispār kaut kas ir sācies. Labi, ka sāga galvenos vilcienos zināma iepriekš. Pavasarī vairākas kļūdas tika pielaistas tieši laika trūkumā nedalasīta manuāļa dēļ. Kapu tematika tādos mērogos vēl nav bijusi skarta un izraisās diskusijas. Pilots uzdod jautājumu, kurš ies uz kapiem pēc rūnām. Viņš nevarēšot, jo parasti pēc KP ņemšanas iznākot veikt manevrus, apgriešanās un tā... Otrs stiprā dzimuma pārstāvis arī nevarēšot, viņam tur tehnika, vadi, būšot iepinies, vēl izštepselēšot kaut ko... Skaisti, meitenēm atliks varēt... Beigās jau tāpat gājām visi, forši tak tomēr tais kapiņos - nakts, svecītes, pieminekļi met ēnas utt.

Jāņasēta mums sarēķina maršruta kopgarumu 92km, kamēr organizatoru uzdotais optimālais - 99km. Netiek sadzirdēta klusā balstiņa, kas kaut ko saka par to, ka te ir dažas riskantas vietas, kam nav rezerves varianta, ja tās izrādīsies nebraucamas, un visi varen optimistiski noskaņoti dodas ceļā. Klusās balss īpašniece vispār šonakt tāda nestabila - lai nepievienotos pasaku tēliem, iniciējoties kādā no portāliem, profilaksei lieto kaut kādus internacionālus maisījumus no bronho-ļjogočnij čai, Ballantaina, vietējās aveņu zaptes un nezināmas izcelsmes citroniem.

Pašiem nācās atzīt, ka braukt pēc priboriem ir gandrīz vai neinteresanti. Pie pirmā punkta esam pēc 20 minūtēm, pie otrā - pēc vēl 30... Mazliet nākas pablandīties pa krūmiem, jo šos kapus 3 kartes uzrāda 3 dažādās vietās. Viens no mums, neatceros, kurš, ainavu vērojot, gandrīz iemaucas tukšā, pusaizbirušā kapā.

Braucot uz 3 punktu, Jaunkandavā no aizmugures atskan paziņojums: „Tūlīt mēs šķērsosim ezeru!”. Nez kāpēc viss ekipāžas sastāvs uz šādu prognozi reaģē izteikti emocionāli. Ja sākumā apkārtne izskatās pēc meža, tad pamazām tā aizvien vairāk atgādina parku ar šauriem, līkumainiem, neregulāriem celiņiem, vienubrīd krūmi pašķiras un točen - mēs esam uz tāda kā apauguša tiltiņa, kā šaura dambja ezera vidū, un vēl pēc brīža atkal parkā iekšā. Šitas esot optimālais maršruts, ko Jāņasēta piedāvā, tā ka mēs neko... Toties tālāk šortkats mūs noved tādā kā izgāztuvē, kā rūpnieciskajās drupās, bet atrodam sānceliņu un neko daudz nezaudējot, esam atpakaļ uz lielā ceļa.

Trešais punkts tiek ņemts precīzi pusotru stundu pēc starta. Faktiski, lielākā jezga sākas pēc tam. Pārbrauciens uz starpfinišu ir visgarākais no visiem posmiem, plānotais maršruts izskatās samērā taisns. Vispirms jau mēs mēģinām turpat aiz Koškuļu kapiem nogriezties uz kārtējā šortkata, bet, nobraukuši lejā pa Abavas senlejas krauju, manām, ka virziens nav īstais, turklāt tas ir tupiks. Jāgriežas atpakaļ. Dīvainākais ir tas, ka otru ceļu uz/no Koškuļu kapiem dabā nemana. Līkumojam, līdz tiekam atpakaļ uz plānotā maršruta, laika joprojām ir gana, ceļš normāls... Priecīgi mizojam tik uz priekšu, līdz aiz kārtējā pagrieziena pārsteigums - saulīte. Un piebilde – privātīpašums. Brīdinājumu “Nikns saimnieks!” gan nemana, taču mēs respektējam CSN, pasākuma nolikumu un potenciālus renkuļus. Viss. Tas nozīmē pusotru kilometru atpakaļ līdz lielajam ceļam un tad ar 3,5 km līkumu atpakaļ uz trases. Griežoties atpakaļ, krustcelēs pavīd vēl viens ceļš. Jāņasētai tāds neeksistē, bet VZD kartē ir, turklāt pēc garuma salīdzināms ar oriģinālo trasi, un mēs riskējam. Braucam, braucam... ceļš pamazām paliek sliktāks. Pie kāda trešā vai ceturtā „bums” pilots pārējos lūdz izkāpt. Vēl pēc krietna gabala ceļš beidzas tīrumā. Turpinot braukt pa neesošo ceļu pēc GPS, pēc kāda laika priekšā ir grāvis, nē - GRĀVIS. Nu bet tam zemniekam kaut kā uz to tīrumu, kas otrā pusē, ir jātiek, tiltam ir JĀBŪT. Ejam gar grāvi, kamēr atrodam arī kaut ko, pa ko varbūt var tikt pāri. Tipveida situācija - pilnīgā klusumā, kamēr pārējie gaida, auto īpašnieks, ar kājām uzklapēdams, rūpīgi pārbauda noskatīto vietu, mirkli padomā, ievelk elpu un saka - pārbraukšot. Pārbrauc arī, taču pēc brītiņa šis ceļš, jeb drīzāk, riteņu sliedes tīrumā, pagriežas mums nelabvēlīgā virzienā. Savukārt teorētiskā vecā ceļa vietā šobrīd ir uzarts lauks. Pēc lauku, grāvju un mežu malu apstaigāšanas dabā, mums nākas atzīt sakāvi un atgriezties. Šortkata 3 km vietā esam nobraukuši 12 km. Lielais ceļš mums būtu izmaksājis 6,5 km. Turklāt bilde nupat ir pilnīgi cita - laika ir atlicis maz, un, neskaitot kilometrus, mums jānesas pa labāko iespējamo ceļu uz Praviņām. Protams, tas ir grants ceļš no Kandavas uz Tukumu. Kaut kad no organizatoriem pienāk īsziņa ar leģendu uz starpfiniša vietu. Izpīpējam kartē, kur tas ir. Vispār jau atšķiras no Enj iezīmētā krustiņa vismaz par centimetru – kilometru, bet nu labi, uz vietas redzēs. Esam klāt, laika vēl vairākas minūtes, redzam pretī braucam kolēģes ar golfu, izbraucam īsziņas leģendu. Ar pēdējo „līdz galam taisni” atduramies dakšā. Pa kreisi tumsā spīd pāris gaismiņas, gan tādas dīvaini zilganbaltas un pieticīgas, bet nu labi, tā kā esam pēdējie, varbūt organizatori mums atstājuši dežurantu ar lukturīti un hronometru, paši aizbraukuši, svecītes izdegušas... Ceļš kā reizi liecas arvien vairāk pa kreisi, mēģinām piekļūt tuvāk, bet jau pēc dažiem metriem ir skaidrs, ka TĀDS ceļš uz finišu vest nevar. Paliekam neziņā par dīvainajām gaismām, laika maz, jāpieņem lēmums. Nolemjam, ka jābrauc uz kartē ar krustiņu iezīmēto KP vietu, metamies turp. Ieraugām apaļās konstrukcijas, efektīgas, bet fočēt nav laika, jo kontrollaiks tūlīt būs cauri. Pēc kartes kaut kur tepat jābūt. Parādās 2 puisīši uz velosipēdiem. Jomajo, ir 2 naktī! Tā kā arī kolēģes pirms brīža zvanīja un runāja kaut ko par bērniem ar riteņiem nakts laikā, jāsecina, ka tā ir kāda kolektīvā halucinācija. Kas šodien bija darba ēdnīcā pusdienās? Sazvanoties ar organizatoriem, saņemam padomu braukt vien atpakaļ, ar dažām norādēm un atkal - taisni līdz galam. Ja pa ceļam satiekot iestigušu ekipāžu, lai izvelkot. Visu izpildām, nevienu nesatiekam un atkal esam tajā pašā dakšā. Ugunis pa kreisi ir tajā pašā vietā, bet nu jau tās lēkā, māj un viena ir krietni spoža. Balss telefonā apgalvo, ka mūs redzot gan, bet nemājot vis. Pilnīgs apjukums.

Beidzot mēs saprotam. Dodamies palīgā iestigušajiem, kas nez kāpēc atrodas pļavas vidū ar priekšējiem riteņiem grāvī. Pļava tāda, ka kaklu var nolauzt, bedres un sakaltušu dubļu ciņi no vienas vietas. Kā viņi tur no otras puses iebraukuši, nav īsti skaidrs. Viens, divi, reizē! un bembera priekša ir izcelta atpakaļ pļavā. Šie ir brīvībā un atpakaļgaitā pazūd tumsā, bet mūsu pamestais auto pa to laiku atrodas organizatoru tehnikas ielenkumā. Kalns ir atnācis pie Muhameda un mēs finišējam. Atliek aizvest būvmateriālus uz Imulām. Pa ceļam mūs, viens pēc otra, apdzen organizatori. Visi uz 90, protams, tāpat kā mēs. Nav kur steigties, pilotam vēl atceļā jātiek gan Jūrmalā, gan Olainē, gan Cēsīs...

Secinājumi?

• Kā jau allažiņ, esam apmierināti ar sevi, organizatoriem, konkurentiem, ja neskaita to, ka, protams, ir pieļautas stratēģiskas kļūdas, un ka kopvērtējumā tika pamanīta viena īpatnība - vērtējuma augšgalā izteikti dominē no Praviņām startējušie.
• Materiālu zaudējumu nav.
• Bronho-ļogočnij čai ir pretīgs.
• Viskijs ar aveņu tēju spēj uz laiku apturēt klepu un galvassāpes.
• Ja šortkats nav izbraucams, tad šortkata šortkats- ne tik. Vismaz kādos 98% gadījumu.
• Uz to karabāzi mēs vēl aizbrauksim.
• Briežu ērces ir nakts dzīvnieki, turklāt viņas jauc stūrmaņus ar briežiem.