Autoliste

Autori: Ojārs Krūmiņš (hardcore) un Ernests Saulītis
Papildināts: Juris Knāķis (Ruu) un Raimonds Vilnis (RaimondO)

Ar šo rakstu mēs turpinām informēt autovadītājus par lietām, kuras būtu jāzina katram. Nevienam nav noslēpums, ka mūsu klimatiskajos apstākļos katru gadu, mainoties sezonām, ir jāmācās braukt no jauna, atbilstoši laika apstākļiem. Tie, kas šo patiesību aizmirst, bieži nonāk avārijas situācijās un ceļu satiksmes negadījumos. Mūsu mērķis ir atgādināt tās pamatpatiesības, ko būtu vēlams ievērot jebkuram autovadītājam, kam nav braukšanas iemaņu speciālos režīmos.

Diennakts tumšajā laikā, līstot un sniegot automašīnas apgaismojuma sistēmas ir tās, kas nodrošina normālu redzamību. Lukturus vēlams noregulēt savlaicīgi. Nav ieteicams lietot spuldzes ar lielāku jaudu kā paredzētas konkrētajam lukturu tipam, jo var tikt bojāts atstarotājs, kā arī apžilbināti pretim braucošie autovadītāji. Tā vietā ieteicams izmantot atļautās papildus gaismas – miglas lukturus. Nekautrējieties izmantot tālās gaismas lukturus tad, kad tas ir nepieciešams – ārpus apdzīvotām vietām, apdzīvotās vietās ar sliktu ielu apgaismojumu. Ceļu satiksmes kultūra mums ir pietiekami zema, lai varētu sagaidīt, ka tiks ievērotas CSN prasības par atstarotāju izmantošanu gājējiem ārpus apdzīvotām vietām. Tāpat maz ir to, kas padomā par saviem tuvākajiem, pārvietojoties pa neapgaismotu vai slikti apgaismotu ielu apmalēm bez atstarotājiem apdzīvotās vietās. Tālās gaismas lukturus savlaicīgi jāpārslēdz, lai tie netraucētu pretim braucošajiem autovadītājiem. Sniegputenī, miglā tālās gaismas lukturu ieslēgšana nav pareizākais risinājums. Labāk izvēlēties tuvās gaismas lukturus kombinācijā ar miglas lukturiem. Šādos apstākļos būtu vēlams izmantot arī pakaļējos miglas lukturus, kas samazina uzbraukšanas risku. Tomēr tos nav ieteicams izmantot pastāvīgi, jo normālos apstākļos šīs gaismas rada iespaidu, ka automašīna nepārtraukti tiek bremzēta.

Ziemas sezonā vēlams izvēlēties ziemas riepas. Riepu platumam jābūt šaurākam kā vasaras riepām, savukārt augstumam - lielākam. Visas riepas ieteicamas izvēlēties vienādas. It īpaši šis ieteikums attiecas uz pilnpiedziņas automašīnām, kam nepieciešami arī vienādi protektori (riepu zīmējums) visam riepām.

Kā vienmēr ir jautājums – ar radzēm vai bez. Pēdējo gadu ziemas auto riepu testi liecina, ka droši var izvēlēties riepas bez radzēm, jo to īpašības daudzos režīmos jau pārsniedz riepu ar radzēm analogās īpašības.

Vai ekonomijas nolūkos izvēlēties tā saucamās "universālās" vai "vissezonu" riepas. Mūsu klimatiskajos apstākļos šādu riepu izmantošana ir atļauta un pieļaujama, ja tām ir M+S apzīmējums vai trijstūrī ietverta sniegpārslas zīme, tomēr to īpašības ievērojami atpaliek no ziemas riepu īpašībām, kā arī no vasaras riepu īpašībām.

Riepas ar radzēm ieteicams izvēlēties, ja ikdienas maršruti ir ārpus pilsētas un ceļi pa kuriem jābrauc ir apledojuši, netiek tīrīti. Radžu uzdevums ir saīsināt bremzēšanas ceļu un nodrošināt lielāku stabilitāti uz apledojuša ceļa. Tai pašā laikā šīs riepas parasti sliktāk uzvedas uz asfalta un bruģa.

Izvēloties lietotas ziemas riepas ir jāvērtē ne tikai to atlikušais protektora augstums, bet arī izlaiduma gads. Ziemas riepām būtisks ir izmantojamas gumijas sastāvs. Tas parasti ir mīkstāks par vasaras riepu gumijas sastāvu. Atšķiras arī radžoto un neradžoto (ja tās nav paredzēts radžot) riepu gumijas sastāvi. Lietotu riepu gumija, it īpaši, ja tās glabātās nepiemērotos apstākļos, noveco, paliek cieta un zaudē savas īpašības.

Ziemas apstākļos ir jāatceras, ka jebkura manevra izdarīšanai būs nepieciešams ilgāks laiks. Tas saistīts ar riepu izslīdēšanu (spēlēšanu), ko veicina slidenais ceļa segums. Tāpat būtiski ir atcerēties, ka jebkurš straujš manevrs var novest pie transportlīdzekļa virziena maiņas. Tas attiecas kā uz stūres pagriešanu, gāzes padeves palielināšanu/samazināšanu, tā uz bremzēšanu vai ātrumu pārslēgšanu. Vienmērīga kustība, savlaicīga ātruma samazināšana ir galvenās atslēgas, lai izvairītos no nepatīkamiem pārsteigumiem. Katrā ziņā ziemas sezonas sākumā ir vēlams atrast laukumu, kur iespējams pārbaudīt kā Jūsu automašīna uzvedas šādos apstākļos un mēģināt saprast kādas Jūsu darbības (darbību secības) noved pie izslīdēšanas.

Ja uzsākot braukt uz velkošajiem riteņiem tiek padota jauda, kas pārsniedz riteņu un ceļa virsmas saķeres spēku, velkošie riteņi izslīd, sākas spolēšana – automašīna neizkustas. Lai izvairītos no spolēšanas, degvielas padevei (gāzei) jābūt minimālai – tikai tik lielai, lai automašīna spētu uzsākt kustību.

Atsevišķos gadījumos ir lietderīgi uzsākt braukšanu ar augstāku pārnesumu. Turpinot braukšanu ir jāatceras, ka degvielas padevi nedrīkst palielināt strauji, jo atkal var notikt riteņu izslīdēšana. Ja, uzsākot braukt, riteņu izslīdēšana noved tikai pie tā, ka paliekat uz vietas, tad riteņu izslīdēšana gaitā var novest pie automašīnas patvaļīgas kustības virziena maiņas. Tāpat, kā vienā tā otrā gadījumā, pieaug degvielas patēriņš.

Ziemas laikā ieteicams izmantot bremzēšanu kombinējot bremžu pedāli un bremzējot ar motoru. Bremzējot tikai ar motoru vēlams viegli nospiest bremžu pedāli, lai aizmugurē braucošie redzētu iedegamies bremžu uguņu lukturus. Bremzes pedālis jāspiež laideni, lai novērstu riteņu nobloķēšanos, kas var būt par cēloni neparedzētai virziena maiņai. Ja automašīna apgādāta ar ABS, tad šī sistēma vispārējā gadījumā pati automātiski novērsīs riteņu bloķēšanos. Ja ABS nav, tad bremzēšanu var veikt pēc algoritma – nospiežam bremžu pedāli/ atlaižam un atkārtojam to vairākas reizes, nepieļaujot riteņu bloķēšanos. Tomēr labāk, ja ar laiku pieradīsiet pareizi dozēt bremzēšanas spēkus un veikt bremzēšanu vienā paņēmienā.. Jāatceras, ka ziemā bremzēšanas ceļš vienmēr ir garāks kā vasarā. Bremzējot ar motoru jāņem vērā, ka nav pieļaujama strauja zemāka pārnesuma pārslēgšana, jo tas var novest pie automašīnas slīdēšanas. Kategoriski aizliegts izspiest sajūgu un tad sākt vai turpināt bremzēšanu, jo ļoti būtiski, lai motors un transmisija būtu savstarpēji bloķēti. Automašīnām ar AT¹ pārnesumu kārbu bremzēšanu ar motoru veic manuāli pārslēdzot to 1, 2 vai 3 pārnesumā, lai neļautu kārbai pārslēgties augstākā pārnesumā.

Virziena maiņai ir jāsagatavojas laicīgi, samazinot ātrumu. Pirms pagrieziena ātrumam ir jābūt tādam ar kādu Jūs to gatavojaties izbraukt, jo bremzēšana vai ātruma pārslēgšana pagriezienā var novest pie automašīnas slīdes.

Ziemas laikā bieži ceļi netiek tīrīti, vai tiek tīrīti nepietiekami. Parasti sašaurinās braucamā daļa, kustība notiek par iebrauktām sliedēm, bieži pa vienām abos kustības virzienos. Tas var izsaukt nepieciešamību pārkārtoties pa labi, lai palaistu pretējā virzienā braucošu automašīnu. Situācijas bīstamība ir tajā apstāklī, ka ceļa daļa starp iebrauktajām sliedēm un apmale var būt slidenāka, kā iebrauktās sliedes. Pārkārtošanos ir jāveic ar zemāku ātrumu kā tas ar ko notiek taisnvirziena kustība. Praksē tas nozīmē to, ka Jūsu ātrumam ir jābūt pietiekami zemam, lai veiktu šo manevru. Nav būtiski kāds ir atļautais ātrums, būtiski ir tas ar kādu ātrumu Jūsu varēsiet droši veikt šo pārkārtošanos. Tāpat jāatceras, ka apbraucot šķēršļus pirms manevra uzsākšanas ir jāatlaiž bremžu pedālis.

Šeit vairāk uzmanības pievērsīsim tam, ko jāievēro apdzenamajam. Ziemā katram ir savs ātrums ar kuru braucot vadītājs jūtas drošs. Tāpēc bieži automašīnas tiek vadītās ar zemāku ātrumu kā pieļauj ceļa seguma stāvoklis, tādējādi tiek samazināts transporta plūsmas ātrums. Aizmugurē braucošie vadītāji vēlas apdzīt, taču baidās to darīt, jo ceļa braucamā daļa ir sašaurināta un apdzenot ir ievērojami jāpalielina ātrums, kas var būt bīstami kā uzsākot manevru tā to pabeidzot. Lai izvairītos no sastrēgumu un nervozas situācijas radīšanas, vadītājam ir jāievēro sekojošos:

jāieņem pēc iespējas labais stāvoklis uz brauktuves;
ja pretējā braukšanas joslā nav transportlīdzekļu, trīs – četras reizes jāparāda labais pagrieziens;
ja aizmugurē esošā automašīna uzsāk apdzīšanu, jāsamazina braukšanas ātrums, lai ļautu drošāk un īsākā distancē veikt apdzīšanu;

Arī pie normāliem ceļa apstākļiem šādi braucot kā diennakts gaišajā tā tumšajā laikā Jūs varat palīdzēt izvairīties no lieku sastrēgumu veidošanās un lieka stresa. Tas ir vienkārši labais tonis uz ceļa.
Apdzenot jāievēro tas, ka nav vēlama manipulēšana ar pārnesumu pārslēgšanu, kas šī manevra laikā ir ļoti bīstama. Vēlams apdzīšanu izpildīt ar to pārnesumu ar kuru tā sākta un pārslēgties tikai pēc manevra pabeigšanas, jau savā kustības joslā.

Katram kādreiz sanāk nonākt situācijā, kad automašīna "iesēžas" sniegā vai dubļos vai arī ir jāizkļūst no aizsniguša pagalma. Sāksim ar izkļūšanu no pagalma. Visvieglāk to izdarīt ir ar automašīnu, kas aprīkota ar AT pārnesumu kārbu. Jāieslēdz kārba režīmā "D" un jāuzsāk braukt nespiežot degvielas padevi. Ja tas neizdodas, tad… izkāpjam ārā un vienkārši palīdzam automašīnai to piestumjot. Šādu manevru var veikt arī ar automašīnām, kas aprīkotas MT² pārnesumu kārbu. Šeit gan jārēķinās, ka tas būs iespējams tikai tad, ja riteņiem ir vāja saķere ar segumu. Šajā gadījumā transmisija lēni un uzmanīgi jāieslēdz 2 pārnesumā, tā, lai motors "nenoslāptu". Velkošie riteņi "spolēs" - darbosies tukšgaitā, bet piedodot papildus spēku automašīnu stumjot, iespējams, ka izdosies izlīst līdz vietai kur saķere ir pietiekama, lai turpinātu braukšanu.

"Šūpošana" ir speciāls vadīšanas paņēmiens, lai uzsāktu braukšanu vai izkļūtu no "iesēšanās". To var veikt ar automašīnām, kas aprīkotās kā ar MT tā ar AT. Atšķirība ir tehnikā. Automašīnām ar MT to veic atlaižot/izspiežot sajūgu un vienlaikus gāzējot, atkārtojot šo manevru tik reizes cik nepieciešams, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Automašīnām ar AT to veic pārslēdzot transmisijas režīmus "D" un "R" ar vienlaicīgu gāzēšanu. Nedrīkst gāzēt pārslēgšanas brīdī! Tehnika nav sarežģīta – pārslēgšanas brīdī auto jāaptur, nospiežot bremzi brīdī, kad jūtat, ka auto kustība uz priekšu vai atpakaļ ir apstājusies. Nepārcentieties, jo pretējā gadījumā varat nonākt situācijā, ka bez citu palīdzības tālāk netiksiet.

Automašīnām, kas nav aprīkotas LSD³, kas "spolēšanas" gadījumā novērš vilkmes jaudas nodošanu tikai vienam ritenim, to var imitēt. Tas protams nedod pilnu LSD efektu, bet palīdzēt var. Aizmugurējās piedziņas automašīnām to panāk uzmanīgi ar izjūtu pievelkot rokas bremzi un tādējādi piebremzējot riteni bez saķeres, kam tiek padota visa vilkme un ļaujot to pievadīt otram ritenim. Priekšējās piedziņas automašīnām to veic izmantojot darba bremzes, tā saucamā "bremzēšana ar kreiso kāju", jo vienlaicīgi jādarbojas kā ar degvielas padevi tā bremzes pedāli. Nedrīkst pārcensties, jo tādā gadījumā vēlamais efekts netiks iegūts un automašīna tikai iestigs dziļāk.

Iepriekš speciāli neapskatījām automašīnu vadību ar slīdes palīdzību. Tas ir ļoti interesants vadīšanas veids ko izmanto autosportā. Autovadītājs, kas pārvalda slīdes tehniku var braukt ātrāk un drošāk jebkuros laika apstākļos. Tomēr tam ir vajadzīgi ilgstoši treniņi kā vasaras tā ziemas apstākļos. To nevar iemācīties stundas, dienas vai pat nedēļas laikā. Tāpēc mēģināsim izstāstīt kā rīkoties, ja slīde jau ir sākusies, kā panākt automašīnas stabilizāciju. Pakaļpiedziņas automašīnām slīdes ir ikdienas parādība praktiski pie visiem kustības režīmiem, ja pie noteiktiem apstākļiem (mitrs segums, asi pagriezieni) tiek pārsniegts braukšanas ātrums. Ir gadījumi, kad slīdes tiek provocētas, lai panāktu noteiktu manevru izpildīšanu ātrāk. Priekšpiedziņas automašīnu konstruktīvā īpatnība ir tā, ka tās ir stabilākas, vēlāk nonāk slīdēs. Tomēr tas arī ir mīnus, jo priekšpiedziņas automašīnas vadīšana slīdes gadījumā ir grūtāka. Kā viens no iemesliem ir minams pārāk lielais ātrums ar kādu automašīna nonāk slīdē. Pilnpiedziņas automašīnas vadība slīdēs ir atkarīga no vairākiem apstākļiem, pamatā no pilnpiedziņas vadības tipa un jaudas sadalījuma starp asīm.

Droša braukšana, izmantojot slīdi, priekšpiedziņas automobīļos, ziemā ir ļoti aktuāla, jo ir vairākas būtiskas īpatnības. Nevar viennozīmīgi pateikt, ko darīt, ja ir sākusies slīde tāpēc apskatīsim vairākas situācijas.

Veicot pagriezienu līkumā konstatējam, ka ejam tajā nedaudz par ātru un automobīlim ir tendence ar priekšējiem riteņiem slīdēt uz āru. Mums ir pietiekami daudz laika, lai veiktu dažas trajektoriju stabilizējošas darbības. Samazina vilkmi, bet gāzes pedāli neatlaiž, tas ļaus noslogot priekšējos riteņus un uzlabot to saķeri ar ceļu. Samazinoties vilkmei automobilim parādīsies pārliekas pagriežamības tendence, tāpēc uzmanām, lai aizmugure nesāktu izslīdēt tiktāl, ka apsteidz priekšu. Lai mašīna neapgrieztos perpendikulāri vēlamajai trajektorijai, turpina "dot gāzi" saprātīgi, lai priekšējie riteņi nesāktu spolēt un tur tos sagrieztus tā, ka tie "skatās" tajā virzienā kurp automobīlim jādodas tādējādi stabilizējot kustību. Ar "gāzes došanu" meistarīgs braucējs var kontrolēt slīdes dziļumu⁴, lai līkuma izejā automobiļa kustības virziens sakristu ar ceļa virzienu. Tiesa vēl ir jāiemācās pārvarēt instinktīvo baiļu izraisīto bremzēšanas sindromu – jebkurā kritiskā situācijā, kad auto saslīd, atlaist gāzes pedāli un nospiest bremzi. Priekšpiedziņas auto vadītājam šāda darbība uz ceļa garantē nobraukšanu no ceļa, kad tajā pat laikā lai stabilizētu situāciju pietika tin nedaudz piespiest gāzes pedāli.

Ko darīt, ja automobīlis relatīvi lielā ātrumā braucot sagriežas (piruete) – vienīgais variants, ko var darīt ir nospiest bremzi un gaidīt kad auto apstāsies. Ieteikums gan neattiecas uz autovadīšanas meistariem, kuri ir apguvuši autorodeo triku - apgriezienu pa 360° un braukšanas turpinājumu.

Cita situācija. Tuvojamies krustojumam kurā vēlamies nogriezties uz celiņu, kas atzarojas taisnā leņķī vai pat atpakaļejoši. Šādā situācijā var lietot stāvbremzi (rokas bremzes izpildījumā) (neaizmirsties nospiest sprūdu), lai panāku aizmugurējās ass izslīdēšanu, jo vienkārša gāzes atmešana pie tik maza ātruma nedos vajadzīgo efektu. Tiesa, šādu nogriešanos ir jātrenē, jo ir ļoti viegli pieļaut kļūdu, pārturēt rokas bremzi ieslēgtā stāvoklī, kas vienmēr beidzas ar sagriešanos. Šis ieteikums ir neattiecas uz automašīnām, kurām stāvbremze ir pieslēgta priekšējiem riteņiem.

Rokas bremzes vietā var izmantot autosporta paņēmienu – bremzēšanu ar kreiso kāju, jo labajai ir jāatrodas uz gāzes pedāļa un visu laiku jābūt gatavībā. Šo paņēmienu nevar izmantot automašīnām, kuras aprīkotas ar ABS. UZMANĪBU! NEKAD NEMĒĢINIET KREISĀS KĀJAS BREMZĒŠANU UZ CEĻA, JA NEESIET ŠO METODI LABI APGUVUŠI VISPĀRĒJAI KUSTĪBAI SLĒGTĀ TERITORIJĀ.

Pārējās situācijas būtu pieskaitāmas pie nestandarta un katra no tām prasa individuālu pieeju taču tās nebūs bīstamas tiem, kas būs sekmīgi apguvuši līkuma izbraukšanu ar slīdi un iegriešanos.

Eksistē mīts, ka braucot ar priekšpiedziņas automašīnu pietiek pagriezt stūri pareizajā virzienā un spiest gāzi grīdā. Priekšpiedziņas automobilim ziemas apstākļos nepiemīt tieksme "izvilkt" pagriezienā, tāpēc situācijā, kad automobilis negrib klausīt stūrei un tā vietā lai pagrieztos, brauc taisni, nedrīkst turpināt sagriezt stūri un "dot pilnu gāzi". Vienīgais, ko šādā situācijā iegūst – automobilis ar izgrieztiem riteņiem spolējot brauc taisni.

Meistarīga pakaļpiedziņas auto īpašnieka viens no iecienītākajiem gadalaikiem noteikti ir ziema. Taču ziema ir arī nepieredzējušo bieds. Ziema arī pārmāca daudzus vasaras varoņus, kas pieraduši pie sausiem ceļiem pēkšņi vairs netiek galā ar savu jaudīgo spēkratu vadību. Tāpēc atkal ir ieteikums apmeklēt kādu slēgtu teritoriju un trenēties.

Ja uzsākot braukt uz slidena ceļa priekšpiedziņa dodas tur, kur to velk riteņi, tad pakaļpiedziņai šis vilkmes spēks ir pielikts citur un automobīlim parādās tendence "luncināt asti". Ja šo luncināšanu laikus neapvalda, tad auto riteņiem spolējot cenšas sākt griezties ap savu asi (zīmēt apļus). Tiesa šī tendence nav tik izteikta automobīļiem ar diferenciāļa bloķētāju, kas nodrošina abu riteņu saskaņotu griešanos, pretēji parastajam gadījumam, kad griežas tas ritenis, kuru motoram ir visvieglāk griezt. Luncināšanu var apvaldīt divējādi. Visvienkāršākā metode ir atlaist gāzes pedāli, otra – pagriezt stūri lai brauktu tajā virzienā kurp griežas auto aizmugure (metode saucās kustības kontrēšana).

Tātad, ja braucot līkumā aizmugurei ir parādījusies tendence izslīdēt, tad visvienkāršākais paņēmiens ir griezt stūri tajā virzienā kur aizmugure grib slīdēt un atlaist gāzi. Te gan jāuzmanās ar stūres griešanu. Nedrīkst pagriezt par daudz (pārkontrēt). Tas izraisa jau grūtāk kontrolējamu aizmugures slīdēšanu pretējā virzienā, ko nepieredzējušam braucējam var neizdoties saķert izraisot svārstveida kustības kas beidzas ar pirueti.

Ja ir vēlme iebraukt celiņā vai asā līkumā tā, kā to dara sportisti, izslidinot auto aizmuguri (braukšanas elements saucas vēdeklis), tad pakaļpiedziņas auto pirms tam ir pareizi "jānoliek", lai tas visu ceļa posmu, kur tiek braukts ar slīdi "skatītos" tajā virzienā kādā aiziet ceļš pēc pagrieziena. Ne vienmēr izdodas izprovocēt slīdi tikai ar stūres pagriešanu vajadzīgajā virzienā. Sportisti izmanto paņēmienu, ko sauc par iešūpošanu, kad pirms pagrieziena stūri mazliet pagriež pretējā virzienā vienlaicīgi atlaižot gāzi, lai noslogotu stūrējamos riteņus, tad griež tajā virzienā kurā automobīli vajag pagriezt, atslogotā pakaļass izslīd. Izslīdēšanu kontrē ar stūri un ar gāzes pedāļa palīdzību kontrolē slīdes dziļumu. Līkuma izejā nedaudz atlaiž gāzes pedāli, lai stabilizētu auto.

Tie, kam ir pilnpiedziņas auto, noteikti pirms to iegādes ir daudzreiz apsvēruši to iegādes nepieciešamību un arī vadāmības īpatnības, taču tiem, kas to ir izdarījuši tikai tagad, vai vēl plāno iegādi, derētu zināt dažas īpatnības. Nepieredzējušam vadītājam pilnpiedziņas automašīna, tāpat kā priekšpiedziņas automašīna dod lielāku drošības sajūta, kas ir ļoti mānīga, jo mašīnai pēkšņi nonākot slīdē, pirms tam gatavs vadītājs, tās ātrums noteikti būs lielāks kā vienas ass piedziņas automašīnām. Līdzīgi būs ar braukšanu bezceļa apstākļos – iebraukt var stipri tālāk, bet arī atpakaļceļš var sanākt stipri grūtāks un nepaveicams ar paša spēkiem.

Pilnpiedziņas shēmas automobiļiem ir dažādas, tās nepārtraukti pilnveidojas, kļūst sarežģītākas, un, diemžēl, no braukšanas "garšas" viedokļa neinteresantākas.

Tātad, vispirms jāzina, kādas sistēmas pilnpiedziņa automobīlim ir. Tā kā līkumā automobilim katrs ritenis brauc pa savu trajektoriju, ir svarīgi zināt kā ir ar diferenciāļu bloķētājiem. Tieši no tiem ir atkarīga automobīļa uzvedība. Pilnpiedziņas sistēma no vienas ass piedziņas būtiski atšķiras auto uzvedībā – tas uz apledojuša ceļa ieskrienas gandrīz tik pat labi kā uz sausa asfalta veidojot maldīgu priekšstatu par saķeri. Tāpat arī līkumos bez slīdēšanas var braukt ar lielāku ātrumu kā ar vienas ass piedziņas automobili. Taču atcerieties, ka bremzējas pilnpiedziņas auto tik pat labi vai slikti, kā vienas ass piedziņas auto, taču bremzējot ar dzinēju, tas ir stabilāks.

Automobīlim starpasu diferenciālis ir pašbloķējošais (bloķēšanās notiek bez vadītāja iejaukšanās) un pamata velkošā ass ir priekšējā. Tā tas ir lielai daļai jauno pilnpiedziņas automobīļu. Attiecīgi uz slidena ceļa automobīlim piemitīs tendences kā priekšpiedziņas mašīnai. Atkarībā no diferenciāļa bloķētāja regulējuma braucot slīdē mašīnai agrāk vai vēlāk parādīsies tendences, kas piemīt pakaļpiedziņas automobīlim un otrādi. Tiesa gan, ja līkumā sanāk saslīdēt un kļūdu mēģina labot nospiežot gāzes pedāli līdz galam, tad pilnpiedziņas auto gadījumā tas var beigties visnotaļ nepatīkami, jo automobīlis gandrīz nebremzējoties slīdēs sāniski. Tas notiek viena iemesla dēļ – braucējs instinktīvi griež stūri, lai kontrētu mašīnas izslīdēšanu un priekšējie riteņi ar nepietiekamu saķeri nevar noturēt auto uz vēlamās trajektorijas, aizmugurējie arī nevar dabūt saķeri, jo spolē un auto turpina slīdēt. Risinājums ir pagriezt stūri atpakaļ, lai riteņu vilkme būtu vērsta uz līkuma iekšu un vilktu automobili prom no līkuma ārmalas. Ja auto jau atrodas iekšmalā, tad vajag atļaut automobilim nedaudz izslīdēt uz ārpusi un tad turpinot darboties ar stūri un gāzi panākt lai auto priekšgals "skatītos" ceļa virzienā aiz līkuma. Šo manevru izprast un izpildīt netrenētam cilvēkam ir ļoti grūti, tāpēc līkuma izbraukšanu ar slīdi jātrenē slēgtā teritorijā.

Automobiļiem, kam viena no asīm ir pieslēdzama caur speciālu sadales kārbu, pilnpiedziņu jālieto tikai smaga ceļa seguma apstākļos, kur ieskrieties līdz slīdēšanas ātrumiem ir nereāli. Pie tam šāda risinājuma mašīnas ar ieslēgtu pilnpiedziņu grūti vadās, tāpēc, braucot pa slidenu ceļu, visiem diferenciāļiem jābūt atbloķētiem.

Kopumā braukšanai ziemā ir ieteicamas pilnpiedziņas automašīnas. Tomēr vislabāk iemācieties braukt ar to automašīnu, kas Jums ir. Braukšanas iemaņas var iegūt tikai braucot. Izvēlieties speciālas trases, kur mācības neapdraudēs Jūs pašus un citus satiksmes dalībniekus.

⁴slīdes dziļumu mēra grādos un tas ir leņkis starp ceļa profila un automobīļa garenasi. Jo leņķis tuvāks 90° jo dziļāka slīde.