Ernests Saulītis,
publicēts DELFI 2003. gada 27. novembrī

 Katram autovadītājam ir nācies saskarties ar situāciju kad viņu aptur ceļ policists un tiek konstatēts vai apgalvots, ka ir izdarīts ceļu satiksmes pārkāpums par, kuru paredzēta administratīvā atbildība – naudas sods vai autovadītāja tiesību atņemšana uz laiku.

 Ikdienas autovadītājam, kas nav "ļaunprātīgs un regulārs pārkāpējs" parasti šī sastapšanās nerada lielas problēmas, ja nesakaita zināmu apgrūtinājumu makam. Un tomēr laiku pa laikam nonākam situācijās, kad ceļu policijas rīcība liekas labākajā gadījumā nekorekta. Ieteiktu lasītājam, kam nav autovadītāja apliecības, stādīties sev priekšā situāciju, kad viņu kopā ar ģimeni un vēl daudziem citiem visnotaļ godātajiem pilsoņiem sadzen barā, liedz Satversmē garantēto pārvietošanās brīvību un citas garantētās tiesības, ar vienu vienīgu mērķi – noskaidrot šo cilvēku identitāti.

 Ja teiksit – neiespējami, tad jūs ļoti kļūdāties. Tas nebūt nav kadrs no vēsturiskas filmas vai romāna fragments. Tā ir Latvijas autovadītāju ikdiena. Nevienam nav noslēpums, ka par efektīvāko metodi iereibušu autovadītāju ķeršanai, ka arī citu pārkāpumu fiksēšanai mūsu policijas vadība ir atzinusi masveida autovadītāju pārbaudes. Tiem, kas to nav pieredzējuši, atļaušos pastāstīt. Vairāki desmiti ceļi policistu noteiktā vietā aptur visus garāmbraucošos transportlīdzekļus. Kaut arī LAPK, likums "Par policiju" un policijas iekšējie dokumenti prasa, lai šādas apturēšanas iemesls būtu administratīvi vai citādi sodāms pārkāpums, šajā gadījumā apturēšanas mērķis ir tikai viens – ar jebkuriem līdzekļiem atrast pārkāpumu, neskatoties, ka tiek pārkāptas elementārās pamatbrīvības, Satversmē garantētās tiesības un Latvijas Republikas normatīvo aktu prasības.

 Jauki, vai ne? Tātad valsts, kurai demokrātiskā valstī pieder monopols uz vardarbību, ir atzinusi savu absolūto nespēju tikt galā ar ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējiem, bez savu pilsoņu pamattiesību ierobežošanas. Un "politiski atbildīgās" amatpersonas daudz nekautrējoties atļaujas paziņojumus, ka citādi redz nevar – neesot līdzekļu un iespēju. Pilsonis, kurš uzdrošinās saņem autovadītāja apliecību, amatpersonu acīs sevi ir atzinis par būtni, kuras pamattiesības var gandrīz neierobežoti neievērot un sodīt bez pierādījumiem.

 Jāatzīst, ka ceļu policija "izglītojas" un ir atradusi jaunu veidu, kā noteikt, ka autovadītājs ir potenciāls pārkāpējs – tā ir "nepārliecinoša braukšana". Neizdevās gan CSN atrast šāda termina definīciju vai LAPK, ka tā būtu sodāma nodarbe. Lai arī kā būtu, mērķis ir tikai viens – atrast pārkāpumu par kuru var uzlikt sodu. Ja pārkāpuma nav, tad to ir jāizdomā. Tiesību doktrīnā šobrīd dominē doma, ka transportlīdzeklis ir vienkārši manta, kuru var amatpersonas pakļaut apskatei bez jebkādiem ierobežojumiem un neievērojot procesuālos noteikumus. Šīs pieejas apšaubāmību ir parādījusi 90 gadu tiesu prakses materiāli, kad lietā par narkotiku glabāšanu transportlīdzeklī tika pieradīts, ka minētās vielas automašīnā novietojuši policijas darbinieki, kas veica tās pārbaudi.

 Administratīvajā praksē var novērot tendenci, ka transportlīdzekļu vadīji tiek atzīti par vainīgiem administratīva pārkāpuma izdarīšanā, neskatoties, ka viņu vaina nav apstiprināta ar pierādījumiem. Nav sevišķas nozīmes uzskaitīt administratīvos pārkāpumus, kurus objektīvi var fiksēt tikai ar tehniskajiem līdzekļiem. Tāpēc pievērsīsimies praktiski vienīgajam pārkāpumam, ko var fiksēt tikai ar rakstisku dokumentu palīdzību. Lai cik tas nebūtu paradoksāli, tas ir "svētās trīsvienības" - ugunsdzēšamā aparāta, aptieciņas un brīdinājuma zīmes, neesamība transportlīdzeklī.

 Ceļu satiksmes likums un CSN nosaka transportlīdzekļa vadītāja pienākumu pārliecināties par šī aprīkojuma esamību transportlīdzeklī pirms uzsākt kustību, kā arī norāda gadījumu, kad šī aprīkojuma esamība tiek kontrolēta un tas ir tad, kad transportlīdzeklim tiek veikta ikgadējā tehniskā apskate. Tai pašā laikā LAPK 121.panta 2 daļa paredz administratīvo atbildību naudas soda līdz Ls 10 veidā par minētā aprīkojuma neesamību. CSL 25.pants nosaka vadītāju pienākumus kontaktējoties ar ceļu policijas amatpersonām, bet CSL 4.panta 4.daļa Valsts policijas amatpersonu tiesības ceļu satiksmes kontrolē. Neviena no šīm normām neparedz vadītāja pienākumu uzrādīt šo aprīkojumu vai Valsts policijas, tai skaitā ceļu policijas amatpersonu, tiesības kontrolēt minētā aprīkojuma neesamību.

 Līdz ar to veidojas normu kolīzija. Aprīkojuma neesamība ir administratīvi sodāms pārkāpums, personām, kuras ir pilnvarotas kontrolēt tā esamību, nav tiesību uzlikt administratīvos sodus, bet personām, kurām ir tiesības uzlikt administratīvos sodus, nav tiesību kontrolēt tā esamību.

 Vienīgais veids, kā ceļu policijas amatpersonas var fiksēt aprīkojuma neesamību ir sastādīt apskates protokolu vai izdarīt atbilstošu ierakstu par apskates veikšanu administratīvā pārkāpuma protokolā. Kā jau konstatējām, transportlīdzekļa apskates veikšana ar mērķi kontrolēt aprīkojuma esamību ir nelikumīga. Līdz ar to lielākā daļa ceļu policijas uzlikto sodu par aprīkojuma neesamību ir prettiesiski un atceļami. Kā amatpersonas iziet no situācijas? Pavisam vienkārši – LAPK 250.pants paredz šo amatpersonu tiesības iekasēt administratīvos sodus pārkāpuma izdarīšanas vietā, bet LAPK 214.pants – Valsts policijas amatpersonu kompetenci administratīvo pārkāpumu lietu izskatīšanā un administratīvo sodu uzlikšanā iestādes vārdā. Ja persona nepiekrīt pārkāpuma izdarīšanas faktam, piemērotajam sodam vai iebilst pēc būtības, amatpersonai nav pamata satraukties, jo savu tā var panākt tā vai tā. Ja persona atsakās nemaksā naudas sodu uz vietas, tad neskatoties uz to ceļu policists var pieņemt sev labvēlīgu lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā un izpildīt plānu.

 Ceru, ka lasītājs pamanīja nianses – šo rakstu sākām ar lietām, kas it kā nav saistītas ar tālāko tēmu. Kas tad ir vienojošais? Vienojošais ir praksē, ka tiek pārkāptas personu pamattiesības. Satversme garantē arī tiesības uz taisnīgu tiesu. Protams, var oponēt, ka konkrētajos gadījumos personas tiesības tiek tikai ierobežotas leģitīma mērķa sasniegšanai un personai nav liegtas iespējas tās aizstāvēt. Kā izskaidrot praksi, ka amatpersonai, kura konflikta gadījumā ar autovadītāju kļūst par ieinteresētu personu, netiek liegtas tiesības pieņemt lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā? Amatpersona šajās situācijās kļūst par tieši ieinteresētu personu un pēc būtības nonāk interešu konfliktā. Šeit diezin vai var attaisnoties, ka pēc spēkā esošā normatīvā regulējuma interešu konflikta nav.

 Tad kāda ir šī stāsta morāle? Nevar prasīt no autovadītāja, lai viņš uzticētos ceļu policijai, ja pašas sistēmas pamatos ir ielikta ideja, ka viņš nedrīkst uzticēties un vienmēr jābūt gatavam tam, ka jebkura darbība, ko veic amatpersona, var būt par ļaunu autovadītājam. Vai pašreizējā prakse ir savienojama ar to ko sauc par demokrātiskas, tātad tiesiskas valsts ideju? Visai apšaubāmi.