Ernests Saulītis,
publicēts DELFI 2003. gada 8. jūlijā

 8.jūlijā Saeima ārkārtas sēdē kā viens no izskatāmajiem likumprojektiem ir minēts "Grozījumi Ceļu satiksmes likumā" (www.saeima.lv). Kas tāds būtu noticis ceļu satiksmē, ka šādus grozījumus Saeimai ir jāizskata ārkārtas sēdē? Atbilde ir pavisam vienkārša – nekas, tikai turpinās atbildīgo dienestu un amatpersonu nespēja tikt galā ar saviem pienākumiem. Jāatceras vienkārša patiesība, ka normatīvo aktu pieņemšana un grozīšana pati par sevi nemainīs situāciju uz mūsu ceļiem – tas būs atkarīgs no pavisam konkrētu amatpersonu darbības realizējot šīs normas praksē.

Jāatzīst, ka likumdevējs ir veicis ievērojamu darbu, lai no visai neadekvātajiem CSDD priekšlikumiem un projektiem, izveidotu kaut cik saprotamus, īsus un konkrētus grozījumu priekšlikumus. No juridiskās tehnikas viedokļa jautājums par dažu normu lietderīgumu un to vietu Ceļu satiksmes likumā paliks atklāts, tomēr jāpieņem, ka tas ir pagaidu risinājums.

Ir skaidrs, ka sodu punktu sistēma transportlīdzekļu vadītājiem būs, bet nav skaidrs kāda tā būs. Jau no pašas idejas prezentācijas sākuma tās oponenti norādīja, ka nav skaidrs par kādiem pārkāpumiem tiks piešķirti soda punkti. Grozījumi Ceļu satiksmes likumā uz šo jautājumu atbildi nesniedz, jo soda punktu piešķiršanas kārtību un pārkāpumu loku par kuriem tie tiks piešķirti, noteiks Ministru kabineta noteikumi. Interesanti, ka vairāku gadu garumā, kopš CSDD ir izvirzījis ideju par soda punktu sistēmu, sabiedrībai tā arī nav piedāvāts iepazīties ar priekšlikumiem šādu noteikumu izstrādei, kuros būtu konkrēti pateiks – tik un tik soda punktu par tādu un tādu pārkāpumu. Neapšaubāmi, ka šāda prakse uztrauc arī tos, kas visumā atbalsta pašas soda punktu sistēmas ieviešanu, tomēr šāda slepenība (nekonkrētība) neatstāj citu izvēli kā tikai kritizēt soda punktu sistēmas ieviešanu vispār.

Papildus soda punktu sistēmas ieviešanai grozījumi Ceļu satiksmes likumā paredz arī citas jauninājumus. Ir paredzētas transportlīdzekļu vadīšanas apliecības nepieciešamība mopēdu vadītājiem, kā arī šo transportlīdzekļu reģistrācija. Ņemot vērā, ka šai kategorijai pieder lielākā daļa šobrīd Latvijā nekontrolējami ekspluatējamo skūteru, kuru vadītāji vienkārši ignorē Ceļu satiksmes noteikumus savas nesodāmības rezultātā un rada ļoti bīstamas situācijas ceļu satiksmē, tas vērtējams tikai pozitīvi. Te rodas jautājums, kāpēc likumdevējs iet tikai pussoli, neparedzot nepieciešamību pēc šo transportlīdzekļu vadītāju obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas.

0,2 promiļu cenza ieviešana transportlīdzekļu vadītājiem, kuru vadītāja stāžs nesasniedz 2 gadus, ir tikai apsveicama. Kaut arī SO "Autoliste" atbalsta principu, ka transportlīdzekļa vadīšana nav savienojama ar alkohola vai citu apreibinošo vielu lietošanu (akcija "Pie stūres skaidrā" - www.autoliste.lv), nav pamatota un pieļaujama šādas normas atcelšana vispār, paredzot 0 promiļu limitu, kas novestu pie pārmērīgas valsts amatpersonu vēlmes veikt transportlīdzekļu vadītāju kontroli, kā tas notika visai nesenā pagātnē, sava personīgā materiālā stāvokļa uzlabošanas nolūkos.

Transportlīdzekļu masveida evakuācijas atsākšana uz speciālām maksas stāvvietām atkal liek uzdot jautājumu par evakuācijas un par to iekasētās maskas tiesiskumu. Līdz šim tā arī nav sniegta atbilde, kas tad īsti tas ir – administratīvs sods (papildsods) vai piespiedu maksas pakalpojums. Ņemot vērā, ka LAPK šādu administratīvā soda veidu neparedz, tad tas pēc savas būtības ir vienkārši valsts legalizēts pirātisms un garantētas peļņas avots dažām ar policiju saistītām uzņēmējsabiedrībām. Jau šobrīd transportlīdzekļu piespiedu evakuācija ir organizēta tādā veidā, ka persona savu īpašumu reāli nevar saņemt ātrāk kā pēc 12 stundām un ar atgūšanu saistītās procedūras ir kārtojamas dažādās vietās, bieži tikai pāris stundas dienā. Ja pati transportlīdzekļu piespiedu evakuācijas ideja sabiedrības interešu aizsardzības nolūkā ir pieņemama, tad pašu mehānismu un tā pašreizējo realizāciju nevar uzskatīt par normālu.

Kā visai nepārdomāta norma ir vērtējama grozījumu Ceļu satiksmes likumā 46.10.panta 2 daļa, kas gadījumos, kad pārkāpums fiksēts ar tehniskajiem līdzekļiem (foto vai video fiksāciju), bet nav noskaidrots transportlīdzekļa vadītājs, paredz sodīt par šo pārkāpumu transportlīdzekļa īpašnieku (valdītāju). Panta sākotnējajā redakcijā bija ņemta vērā Vācijas pieredze šādas prakses piemērošanā, kas prasa konkrētas vainīgās personas noskaidrošanu t.i. fiksējošajām iekārtām ir jāatbilst tādām kvalitātes prasībām, lai būtu nofiksēts ne tikai transportlīdzeklis un reģistrācijas zīmes, bet arī pārkāpēja seja.

Kā jau minēju sākumā – neviena normatīvā akta pieņemšana neizmainīs situāciju uz mūsu ceļiem, ja atbildīgās amatpersonas neko nedarīs vai darīs savu darbu pavirši. Tāpat normatīvajā aktā ielikts prettiesisks regulējums no tā vien nekļūs taisnīgs un likumīgs. Jācer, ka likumdevējs nevēlēsies sabojāt savu darbu un izdarīs nepieciešamos labojumus (precizējumus) likumprojektā, lai pēc laika atkal nevajadzētu veikt mūsu likumdošanas praksē tradicionālos "grozījumu grozījumus".