Ernests Saulītis,
publicēts DELFI 2002. gada 6. septembrī

Sabiedrības uzmanība kārtējo reizi ir pievērsta ceļu satiksmes dalībnieku kultūras trūkumam Latvijā. Šoreiz iemesls ir bērnu notriekšana uz gājēju pārejām pirmajā skolas dienā. Jāatzīmē, ka šādi incidenti notiek katru gadu un ne tikai mācību gada sākumā. Tomēr šobrīd ir apstāklis, kas liek politiķiem un amatpersonām autovadītājus pasludināt par visa ļaunuma sakni – līdz vēlēšanām palicis nedaudz laika un steidzīgi nepieciešami labie darbi vai arī jāatrod ienaidnieks. Tā kā karot nevaram, tad vienkāršāk tādu atrast pašu valstī. Pie tam visai abstraktu, tai pašā laikā identificējamu, jo autovadītāju skaits Latvijā ir visai ievērojams.

Kā nelaimes gadījumu galvenais cēlonis tiek minēta autovadītāju visatļautība un iekšlietu ministrs, zvērināts advokāts, M.Segliņa kungs pēkšņi aizmirst visu ko viņam ir mācījuši par sodu politiku, tiesību principiem un nevainīguma prezumciju. Bargāki sodi tiek pasludināti par vienīgo veidu kā savaldīt satrakojušos briesmoni – autovadītāju. Un to dara amatpersona, kuras pārraudzībā strādā praktiski vienīgā institūcija, kas nodarbojas ar ceļu satiksmes pārkāpumu profilaksi un vainīgo personu sodīšanu. Vai problēma netiek risināta no otra gala? Vai esošā situācija nav izskaidrojama ar Ceļu policijas nespēju vai nevēlēšanos tikt galā ar saviem pienākumiem?

Ja no J.Ādamsona laikiem iekšlietu ministra amatā policijas mīļākā darba metode ir “reidošana”, kas ļauj amatpersonām spodrināt mundiera pogas, uzrādot iespaidīgus skaitļus par sodītajām personām, bet pārējā laikā nodarboties ar tīri praktiskām lietām – pamatoti un nepamatoti iekasējot naudu no autovadītājiem par nebūtiskiem un bieži arī nepierādītiem pārkāpumiem. 04.09.2002. LNT ziņu sižetā burvīgi tika parādīta Ceļu policijas darba organizācija – gaidot Lietuvas prezidentu tās acu priekšā tiek izdarīts liels skaits administratīvo pārkāpumu, bet amatpersonas nereaģē, jo redz jāstāv postenī un, kas notiek apkārt tās neinteresē. Varbūt tieši Ceļu policijas amatpersonu neieinteresētība veikt savu tiešo darbu ir iemesls pašreizējajai situācijai uz mūsu ceļiem?

Pilnībā pievienojos CSDD vadītāja A.Lukstiņa kunga viedoklim, ka būtiskāks ir nevis soda lielums, bet gan tā nenovēršamība. Ja pārkāpumam neseko sods, tieši tas rada visatļautības sajūtu. Kopā ar Gunāru Valdmani gan portālā Delfi gan žurnāla “Kapitāls” jūlija numurā rakstījām par CSDD sagatavotajiem grozījumiem Ceļu satiksmes likumā un Latvijas administratīvo pārkāpumu kodeksā. Mūsu nostāja arī šobrīd paliek krasi negatīva pret šo grozījumu pieņemšanu, jo tie neiederas Latvijas tiesību sistēmā, ir slikti izstrādāti un veicinās korupcijas izplatību uz ceļiem. Tāpat šo grozījumu pieņemšanai ir visai apšaubāms pamats, jo Tieslietu ministrijā jau ir izstrādāts jauns Administratīvo pārkāpumu kodekss (likums), kas ietver arī Ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumus.

Tomēr pats galvenais ir tas, ka autovadītājus soda un gatavojas sodīt bez pietiekama pamata. Pat vairāk – Ceļu policijas visaugstākā amatpersona A.Jirgena kungs uzskata, ka viņam un pakļautībā esošajām amatpersonām nav saistošas LAPK 260.panta normas. Autovadītāju pārkāpumu fiksēšanai tiek izmantotas tam nederīgas iekārtas, bet arī šo nederīgo iekārtu rādījumi netiek uzrādīti pārkāpējam, jo "to neparedzot likums", kaut gan LAPK nosaka tieši pretējo – personai ir tiesības iepazīties ar visiem lietā esošajiem materiāliem, tātad arī pierādījumiem, kas ir par pamatu viņu sodīšanai.

Šobrīd atkal veidosies situācija, ka autovadītāji tiks sodīti pamatojoties uz amatpersonu subjektīvo izjūtu, ka izdarīts pārkāpums un nevis pierādījumiem. Praktiski ažiotāžas rezultātā tiek veicināta personas tiesību neievērošana, kas nav savienojama ar tiesiskas valsts principiem. Amatpersonu apgalvojumi par līdzekļu trūkumu neiztur kritiku. Ja jau situācija ceļu satiksmē ir tik kritiska, tad valdībai un Saeimai ir jādomā par līdzekļu piešķiršanu šim nolūkam, kā arī izdarīt grozījumus likumdošanā, kas ļautu sodīt personas, kuru pārkāpumu ir fiksēti ar šīm tehniskajām ierīcēm, bez administratīvā pārkāpuma protokola sastādīšanas. Iespējams, ka arī Rīgas dome varētu ņemt vērā sava sadarbības partnera – Maskavas pašvaldības pieredzi izvietojot stacionāros policijas posteņu, kas ir apgādāti ar pārkāpumu videofiksācijas sistēmām, nevis iepirkt motociklus valsts policijas vajadzībām.