6 stundas ar zāģi

Kabans Enkurs komanda šoreiz modificētā sastāvā, tā kā Zariņš pamanījās sarunāt koncerta spēlēšanu tai pašā vakarā un tikai pēc tam saprata, ko ir izdarījis, tad šoreiz - Ramūns, Laura un Jansons.

Kad nu kādu pusotru nedēļu pirms pasākuma sapratām, ka esam palikuši ar Ramūnu divatā, turklāt bez WAP operatora un arī bez SAABa (tehniskas nebūšanas), bija jāsāk sirsnīgi domāt, ko lai iesāk. Braukt gribas, samaksāts ir, tikai ar ko. Tika izskatīta versija, ka var jau braukt arī ar COLTiņu. Nav jau nekāda sviestmaize, bet nu, ja jau ar Ka var braukt, tad arī ar COLTiņu var.
Trakākais bija atrast vēl vienu līdzbraucēju, kas beigās atradās Valmierā (esam vēl vienu āķi lūpā varbūt iemetuši).

Tad nu tā. Reglaments – vajag zāģi. Fuksīti dabūt nekādas problēmas, bet stilam un ātrumam vajag kaut ko lielāku. No bērnības atceros, ka laukos bija divrocis. Zvanu tēvam – jā, ir. Un, ja vajag darbam nevis tikai lai māžotos, piesolīja arī uzasināt. Lieliski!!

Sestdienā ap četriem savācu Ramūnu un braucam uz Ropažiem pēc zāģa, tur arī maizītes sataisīt (mamma bija laba un sacepa meža cūķa karbonādītes līdzņemšanai), kafija termosā. Tiek noskatīts arī lielais lukturis, ko, pēc solījuma rīt atgriezt, arī dabonam.

Kamēr vēl puslīdz gaišs, gribas Valmierā nokļūt. Pa ceļam izmēģinām Lielstrenču grantenīti ar COLTiņu un tad arī Mujānu grantenīti. Ripo labi. Braukt var.

Valmierā braucam pie Jansona. Samaldamies, kamēr atrodam kur dzīvo (izrādās, ka Matīšu iela ir vismaz 2 vietās).

Pēc īsām diskusijām nolemjam, ka būs braukt ar Passatu. Kafija, klača, tomēr izdrukājam orgu karti uz 6 A4 lapaam (šito nolohojām un neizdrukājām Rīgā vienā lielā gabalā, jo likās, ka gan jau ka pietiks ar atlantu un pavasara karti), ja nu savajagas (un savajadzējās arī. Un bija interesanti pārnest no lapas uz lapu punktus).

Ak jā, uz Valmieru braucot nosecinājām, ka WAPs ir dead. A mums ta mašīna jāpiereģistrē. Kaut kā caur kompi to izdevās izdarīt.

Tad vēl bāku uzpildīt, riepas nolīmeņot, gaismas pārbaudīt un uz startu.

Starts. Braucam. Mums ir 3 telefoni, 2 pieslēgumi, bet WAPs klibāks par vecu ērzeli. Neiet. Citiem tādas shaizes nav.

Pie kāda 3 KP tiek izdomāts, ka māsa tak naktskālis un var, mājās sēžot, gaidīt mūsu zvanu un vadīt iekšā kodus. Tā arī darām.

Kaut kad ap pusdiviem sīkā izdomā, ka ies gulēt, bet nu šajā brīdī WAPs ir atguvies un joņo kā jauns kumeļš.

Par KP.

KP12  Ramūns neskatoties uz to, ka tika brīdināts, ka ir slidens, tomēr piesmēla zābaku. Kāda jēga no gumijniekiem, ja viņi ir slapji no iekšpuses? Retorisks jautājums, kas nelika mieru Ramūna prātam vēl nākamajā rītā.

Ar zināmajiem punktiem it kā nekādu problēmu. 

Vienā brīdī skatamies – ETP iegriež mežā. Hmmm, dīvaini, bet kaut kā nenoreaģējam un braucam tālāk. Vēlāk tikai saprotam, ka vajadzēja sekot un paņemt 2.līmeņa punktu. Dabonam nesties atpakaļ.

Laura aizmugurējā beņķī mēģina atrast mājas. Grūti, nelabums skrien virsū.

Tālāk jau pa visiem, kad esam KP apstājušies, sameklējam un sazīmējam zināmos lielumus.

KP33 – mūsu šībrauciena lielākā laža – pamanījāmies vienu līniju kaut kā nepareizi novilkt. Ceļš ir, ceļmala arī. Pļava, siena ruļļi, mājas. Mēs brienam pa lauku ar lukturiem (katrs pie sevis padomā par bisi un sāli dibenā). Saprotam, ka nav štelle. Zvans Brigādei. Jā, tiešām esam nolohojuši. Braucam uz īsto vietu. Tur jau pāris ekipāžas priekšā. Maldamies, cīnāmies, meklējam grāvi.  Viena ekipāža it kā atmet ar roku un brauc prom. Paskatos WAPā – ņifiga, piereģistrējuši. Tātad ir!!!

Meklējam, brienam, lādam jaunaudzes un orgus . Beidzot pamanu. Kluss sauciens Ramūnam, lai lien no krūmiem ārā. Otra ekipāža padevusies un brauc prom. Nepiefiksēja, ka esam atraduši... Stunda zaudēta.

Līdz finišam nekas daudz nav palicis. Sazīmējam veco dzirnavu KP. Jā, ir, turpat, kur pavasarī. Ramūnam šajā punktā jau ir pieredze, tāpēc viņš atkal lien.

 Līdz finiša laikam 20 minūtes. Finišs aiz Rūjienas. Gabals milzīgs priekš ierobežotā laika. Bet nu laižam. Meža celiņš, milzīgs ātrums, pēc Jansona vārdiem, viņš nobrauca milzīgu čūsku. Piespiežu Ramūnu piezvanīt Brigādei un pārliecināties, ka finišs tiešām Ķoņu dzirnavās. A ja nu atkal esam kaut ko sazīmējuši ne tā.

 Ik pa minūtei tiek nosaukts oficiāli atlikušais laiks. Tuvojamies, bet priekšā vēl Rūjiena, kur mitinās ments, mīļi saukts par Viktoriņu, kas pat sev sodus izraksta. Jāskrien, bet nevar, ja nu šis uzodis, ka te notiek sacensības un sēž kādā krūmā. Bet te jau saprotam, ka paspēsim. Pēdējie 4 km un finišā ielidojam 4 minūtes pirms laika. Juhuuuu!!!!

Cemme, ka neesam paspējuši uz zāģēšanu. Tā gatavojāmies! Finišā izvelkam kartes un uzzīmējam to zāģējamo punktu un apsveram domu pa ceļam uz mājām iebraukt un nozāģēt. Bet pēcāk jau nogurums liek sevi manīt un atmetam šo domu.

 Paldies par pasākumu! Adrenalīns bija, prieks bija un par rezultātu nesūdzamies. Mūsu disciplīna tomēr ir un paliek muzeji :D Un tā kā esam pirmajā desmitniekā, tad Enkura gods arī nav zemē mests un ar kājām spārdīts.

 Visu cieņu organizatoriem un mums, tāpat kā lielākajai daļai – bildes ir, bet tikai ar KP kodiem. :D