PirmAvots.

Jau daudzus gadus esmu “Autolistes“ rīkoto izklaides pasākumu piekritējs. Tā nu ir gadījies, ka šīm nodarbēm esmu piesaistījis arī citus cilvēkus. Galvenokārt jau tāpēc, ka daļa līdzbraucēju dažādu notikumu dēļ ir vairākkārt mainījušies. Tāda nestabila man tā ekipāža, lai gan tik traki jau patiesībā nav. Piedalīties vienmēr ir interesanti, jo katru reizi pasākumā ir kāda “odziņa” [piedodiet, atvainojiet, bet tā ir reklāma]. Nenoliegšu, ka ir bijuši gadījumi, kad distances laikā pie sevīm organizatorus esam nedaudz nolādējuši, nespēdami saprast, ko tieši viņi pīpē, lai izgudrotu tik samudžinātus uzdevumus.Pēc šā gada maijā notikušās “12 ķebļu” izklaides, kuras gaitā visas dienas garumā, riņķojot pa Vidzemes ārēm, ekipāžas aizrautīgi meklēja kontrolpunktus, atbildes uz āķīgiem jautājumiem, kā arī vāca pa pasauli izkaisītās ķebļu sastāvdaļas, nebija divu domu, ka jāpiedalās tradicionālajā Autolistes rudens pasākumā. Ja maijā pasākums sākas no rīta un beidzas vakarā, tad rudenī viss ir otrādi un dalībnieki izkaisās pa “rajonu” naktī. Lai dzīve neliktos avene, tā teikt.

Ja dienas pasākumā ir izdevies tikt pat pie godalgotas vietas, tad ar nakts pasākumiem līdz šim īpaši spīdoši nav gājis. Nevarētu jau apgalvot, ka esam bijuši pavisam vārguļi, bet nav paveicies.

Arī šoreiz, jau vasarā dalībai piesakot Subarupower ekipāžu, nemaz vēl nebija skaidrs, kurp būs jādodas un kas būs jādara. Motivējošais faktors “piesakies agrāk, maksā mazāk” nostrādāja. Pats gan nedaudz salaidu visu grīstē, jo komandas sastāva aktualizācija notika tikai dažas dienas pirms 26.septembra. Taču viss nokārtojās un biedri TheKid [Raimis] un Žmurikuss [Jānis] bija apņēmības pilni arī šoreiz neiekrist ar seju dubļos [ko rudenīgajos laikapstākļos ir viegli realizēt burtiski].

Sarunājam tikšanos pie Berģu Depo veikala pl.19:00, lai bez steigas un laicīgi ierastos Valmierā uz startu, kas paredzēts pl.21:06. Pirms izbraukšanas mašīnā tiek salādēta rezerves drēbju kārta un tehniskais aprīkojums, kas sastāv no miljons vadiem, barošanas blokiem, 2 GPS ierīcēm, datora, fotoaparāta, lukturīšiem, papildus domkrata un autoinstrumentu kastes. Pats galvenais rīks ir – fuksītis [Stihl motorzāģis šoreiz paliek mājās]. Šķiet, esmu sagatavojies. Ā, vēl taču maizītes un dzēriens, jo staigāt pa veikaliem nebūs ne laika, ne arī iespējas [nakts taču].

Juglā uzpildu degvielu un dodos gaidīt ekipāžas biedrus uz Depo. Viņi ierodas tūlīt pēc norunātā laika. Seko īsa iepirkšanās tūre turpat veikalā un dodam pa pedāli Valmieras virzienā. Pirmsstarta laukumā ieripojam pl.20:35, tātad, pavisam precīzi, lai paspētu uz reģistrāciju. Ekipāžas reģistrācija norit bez aizķeršanās, jo viss nepieciešamais aprīkojums un dokumenti ir kārtībā [Autolistes iecienītā disciplīna - "trīsvienības" esamības pārbaude].

Jau uz šosejas pirms Valmieras ik pa brīdim līņāja, tas pats notiek arī šeit. Tas nozīmē, ka pasākums tiešām varētu būt slapjš. Gumijas zābaki jebkurā gadījumā nav lieka greznība [un arī tie gandrīz pastāvīgi dzīvo bagāžniekā]. Vel ir brīdis apsveicināties un papļāpāt ar pārējiem dalībniekiem, kas pa lielam jau visi ir zināmi. Stresa nav, tikai veselīga konkurence.

Vispār jau šoreiz reglaments mums nav ķīniešu ābece [varbūt tas liecina par pieredzi tamlīdzīgos pasākumos?], tā kā visu saprotam no pirmajām izlasīšanas reizēm. Pavasarī iesāktā Lielā Kombinatora tematika tiek veiksmīgi turpināta. Tikai šoreiz Kombinators ir kļuvis par Gombinatoru, bet meklējamais “objekts” ir pagrīdes miljonārs pilsonis Goreiko [oriģinālā Koreiko]. Dalībniekiem izdalītajā grāmatiņā “Ragu un nagu birojs meklē” piedāvāts apmeklēt 13 zināmus kontrolpunktus, kuros atrodot norādes, var noskaidrot vēl septiņu kontrolpunktu un arī finiša atrašanās vietas. Jaunievedums, kas mazliet dara bažīgus ir slēpto kontrolpunktu atrašanas mehānisms. Labi, ka nav atkal jāizmanto briesmīgā dažādmērogu trilaterācija, taču tās vietā nākuši nogriežņu krustpunkti. Lai tiktu pie nogriežņiem, kartē jāatrod māju nosaukumi. Cik mīļi! [man liekas, mēs visi mirsim]

Taču viss nav tik vienkārši, kā varētu šķist. Pat zināmos kontrolpunktus organizatori ir rūpīgi izkaisījuši pa karti, dodot iespēju pamocīties, lai izstrādātu pareizu taktiku. Tiem ir dažāda vērtība un no kontrollaikā savāktās punktu summas ir atkarīgs gala rezultāts. Par kontrollaiku tunājot, jau drīz pēc starta ir skaidrs, ka “domātāju” klase ar 4 stundām nav priekš mums – pārāk maz laika, lai kaut ko reāli izdarītu. Ja vien neesiet gatavi pārkāpt Ceļu satiksmes noteikumus. Divreiz. Vai vairāk… Esam vienisprātis, ka koncentrējamies uz finišu sešās stundās kā “braucēji” un necenšamies savākt visu par katru cenu. Jo arī tas neizskatās reāli.

Pirmie kontrolpunkti mums ir zināmi, tāpēc sākam ar tuvāko KP12, kas atrodas starp Valmiermuižu un Kocēniem. Atrodam to [lai arī šeit pirmoreiz pastāv reāla iespēja aiziet bojā, iebraucot upē pa slapjām lapām klāto slīpo betonu], iegūstam vajadzīgo autorizācijas kodu un pucējam tālāk. Tikai vēlāk uzzinājām, ka šeit noticis kārtīgs sastrēgums, jo laikam visi to bija izvēlējušies ņemt pašā sākumā. Mēs startējām kā ceturtie, tāpēc īpašu burzmu neizjutām.

Tālāk dodamies uz Brenguļu pagastu, lai pie Cempiem apmeklētu KP13. Tikmēr Žmurikuss aizmugurējā sēdeklī vaiga sviedros raujas, lai visādiem paņēmieniem datorā sameklētu norādēs uz nezināmajiem kontrolpunktiem minēto māju nosaukumus. Sākumā tas iet diezgan lēni. Pie KP13 netiekam uzreiz, jo tumsā visi kaķi ir melni, jeb citiem vārdiem, kartē iezīmēts grāvis nebūt nenozīmē, ka arī dabā viņš ir uzreiz ieraugāms. Pie tam naktī. Bet nekur no mums neizbēgsi – lukturīša gaismā pazib atstarotājs un rokā viņš ir. Diemžēl niķojas mobilais internets [kā vienmēr, kad to vajag lietot visvairāk], tāpēc pie kontrolpunkta atrašanas reģistrēšanas tiekam ar pārtraukumiem.

Tālāk pieņemam lēmumu braukt uz Trikātu, kur ceļu krustojumā iezīmēts kontrolpunkts. Kad piebraucam, te jau ir divas ekipāžas. Bet nevien neko nemeklē, tikai buras kartēs. Stulbi kaut kā sanāk, ka uzreiz nepamanu pie ceļa zīmes karājošos prizmu, tāpēc lieki izstaigājamies gar ceļmalu.

Atgriežamies Trikātā un tad caur Brenguļiem [braucot garām slēgtajai alus tirgotavai, nokrita asariņa] un Valmieru virzāmies uz KP23. Reģistrācijas sistēmā redzam, ka daudzas ekipāžas apmeklējušas arī KP24, taču mums atrisinājumam vēl kaut kas trūkst, tāpēc braucam uz kartes lejasdaļu, uz Kocēnu pagastu, kur ir KP11 [žēl par to KP24, kur tomēr nāksies atgriezties vēlreiz, tādējādi zaudējot laiku un audzējot kilometrus].

No šejienes aizlaižam arī līdz Zilajamkalnam, kur atrodas KP21, bet tad uz Burtniekiem. Pa taisno praktiski aizbraukt nevar, tāpēc izvēlamies par prioritāti šoseju, kur var pabraukt daudz ātrāk. Dažviet gan izmantojam īsceļus, lai nav jātaisa pārāk lielus līkumus. Pie Burtniekiem ir KP32, par kuru bijām brīdināti pirms starta, lai necenstos piebraukt pavisam klāt. Par šo brīdinājumu atceramies, kad esam pašāvuši garām zīmei “caurbraukt aizliegts”. Labi, būsim godīgi – brauksim apkārt. Kad nonākam vietā, kur saskaņā ar karti ir jābūt KP, atrodam vien sētu, brikšņus un tukšu betona aku. Vairākas reizes izpētām karti, visu ceļmalu, bet nekā. Pukojamies, ka līdz šim visi kontrolpunkti ir bijuši precīzi vietās, kur tie apzīmēti uz kartes. Vai tiešām būtu nosperts? Pirms mums te atzīmējušās vien divas ekipāžas, neviens vairāk arī neparādās. Turpinām meklēt, pat aizklīstam uz apmēram 100m attālo pamesto ēku uz lauka, bet pavirši to apskatot, neko neieraugām. Zaudējuši pusstundu laika, braucam prom bez nekā [par šī KP novietojumu, nē - attēlojumu kartē, gan gribas pateikt fui!]. Kontrolpunkts daudzējādā ziņā mums vēlāk izrādījās liktenīgs.

Dodam atkal mizā uz Matīšiem, kur ir KP31, kuru atrast nav grūti, un tad atkal garām Burtniekiem uz Lizdēniem, kur ir KP33. Ar šo mazliet pacīnamies, jo kontrolpunkts kartē nav pie paša ceļa. Dabā tieši tāpat. Pie tam kartē esošais mistiskais grāvis nu nekā nav uzreiz atrodams. Beidzot izrādās, ka tas ir aizaudzis, bet kontrolpunkts nu ir rokā. Tagad jālabo sākumā pieļauto kļūmi un jāsteidzas atpakaļ uz Strenčiem, kur izvietots KP24. Bez tā mēs nevaram iztikt, jo ir nepieciešams iegūt būtiskās norādes uz pēdējiem kontrolpunktiem, kas punktu ziņā ir vērtīgākie. Pie tam daudz laika sēņošanai mums arī vairs nav, jo tās stundas ir paskrējušas diezgan ātri. Šis kontrolpunkts izrādās ir otrā vieta, kur pastāv iespēja aiziet bojā. Kad to no tālienes ieraugām otrpus ūdens šķēršļa, sākumā nav skaidrs, ko darīt. Kad tiek apstiprināts, ka tā nav nekāda peļķe un apkārt apiet nesanāks, ūdenī ieraugām arī koku, kuru citi nepārprotami ir izmantojuši, lai tiktu pie kontrolpunkta otrā tā galā. Ar kabatas lukturīti vienā rokā un fotokameru otrā, balansējot dodos pāri. Komanda stāv krastā un mani uzmundrina, skaļi ņirgājoties par iekrišanu ūdenī. Viņiem par prieku, to neizdaru.

No Strenčiem cauri Ēvelei steidzamies uz atrisināto KP44. Mūsu aprēķini rāda, ka tas atrodas 140m no ceļa dzirnavu dīķa krastā. Tam gluži negribas ticēt. Iegājuši nedaudz mežā pamanām strauji tuvojošās divas ekipāžas, kas aizjoņo garām uz dzirnavām. Savā GPS konstatēju, ka kaut kur tur ir bijis kontrolpunkts arī pavasara Autolistes pasākumā. Lai nezaudētu laiku, nolemjam sekot. Kā tad, aiz dzirnavām dīķa krastā jau zib lukturi, un konkurenti jau sēž kokā pie kontrolpunkta prizmas. Izdarām darāmo un steidzam tālāk.

Mums ir atlicis atrast pēdējo kontrolpunktu un tad nokļūt laicīgi finišā, pirms sāk izsniegt soda sankcijas par pārtērēto laiku. Pie KP42 nonākam pirmie, jo neviens savu atradumu vēl nav reģistrējis. Tūlīt parādās arī Horti.lv un vēl pēc brīža klāt ir vēl divas ekipāžas. Atrodam kontrolpunkta prizmu un, lai nelīstu brikšņos, nofotografējam to no tilta.