Autoliste

Pēc starta 10 minūtes pazīmējām punktus visur kur mums vajadzēja un izdomājām, ka jābrauc uz ziemeļiem, kā arī darījām. Pie pirmā apmeklētā KP veiksmīgs nobrauciens uz pakaļas pa betonu, sagaidu līdz priekšā esošais citas ekipāžas pārstāvis nodeklamē visu informāciju otram, krastā esošajam pārstāvim, kurš to pieraksta, un tad arī es varu pieklumburēt pa kustīgajiem akmeņiem kontrolpunktam un to iemūžināt fotoaparātā. Pieļauju ka KP galvu papildinformācijas parādīšana WAP sistēmā būtu krietni vien izdevīgāka, lai pie punktiem neveidotos rindas, jo dīvaiņu, kas šo informāciju noraksta vai nokliedz citam norakstītājam, bija pietiekoši daudz. Sāk noderēt pa ceļam uzinstalētā JS Baltija 2, mājvārdu meklēšana iet no rokas, un kamēr braucot nekādas līnijas uz kartes nevar skrāpēt, var vismaz atradumus "pievienot krātuvītei". Jā JSB interfeiss ir līklīks vēl aizvien. Karti skrāpēt mēs sākam nedaudz par vēlu, un konstatējam, ka mums būtu jābrauc atpakaļ, bet tā kā mēs neko nezinam vēl par vairumu no pirmā līmeņa nezināmajiem KP tad jāturpina vien vākt nevērtīgie (kas to būtu domājis, ka pirmā līmeņa nezināmajos būs ne tikai norādes par otrā līmeņa nezināmajiem, bet arī par citiem pirmā līmeņa nezināmajiem). Turpinot apmeklēt mazos nederīgos konstatējam nepatīkamu tendenci - to atrašanai jātērē derdzīgi daudz laika, kartē itkā visi sazīmēti pie ceļa, bet dabā viens 50m no ceļa, kaut kādā krūmā, viens ~150m no ceļa uz bebru dambja, to ieraugu tikai pateicoties manam dārgajam ciklopam, kurš davelk līdz atstarotājiem, diemžēl pēc 10 minūšu patiltes pārmeklēšanas un apkārtējo krūmu purināšanas. Cits punkts atkal atrodas graustā kolonnas augšgalā pie jumta, un jā, vismaz 100m no ceļa, kopā ar vēlvienu komandu to meklējam vismaz 15 minūtes, un lai ar to nebūtu par maz, otras komandas pārstāvis izrādās dīvainis, kurš uzrāpjas stabā ar blociņu un nesteidzīgi tajā atzīmē informāciju. Svecīšu un koordinātu tradīcijas izbeigšana apvienojumā ar tik brīvu interpretāciju par KP izvietojumu mums lēnā garā ir nositusi visu apetīti, un brīdī, kad tiek pārmeklēts Gaujas tilts un patiltes pie Strenčiem mēs jau apsveram iespēju izstāties, jo tas ir otrias nezināmais punkts ko meklējam, un sistēma rāda, ka visus pirmā līmeņa nezināmos jau ir atradušas padsmit ekipāžas. Jā, mums nebija izdrukāta pasākuma karte, mums bija Valmieras rajonniece, kurā šī punkta nogriežņu gali nelīda iekšā, bet tomēr galvā piekoriģējot nogriežņu iespējamās novirzes tika izdomāts iet meklēt punktu tur kur viņš bija, tajā dūksnājā. Jāpiebilst, ka mani šinī brīdī jau kā pāris stundas mocīja vēdersāpes, kuras izraisīja no Marokas atvestais "skrejamais", un es no mašīnas ārā nekāpu, mani nomainīja Līva, kurai savukārt sāpēja auss un bija sākušās mega iesnas, teicās, ka caur fotoaparāta "caurumu" neesot redzējusi, kas jāfotogrāfē. Pirms tam meklēto KP33 tā arī neatradām, jo, kad piebraucām, tur bija jau kādas 8 mašīnas un ļaudis teicās, ka jau 20 minūtes meklējot, pameklējām arī mēs kādas 15 min un braucām prom. Diezgan bezcerīgi likās. Laikam tikai kādus 3 KP izdevās atrast samērā ātri. Būtībā, vienīgais, kas mūs tā pa īstam sajūsmināja bija laidiens uz finišu no KP22, laika nebija daudz, bet ar slaidiem lēcieniem pār guļošajiem policistiem Rūjienā, mēs finišā ieradāmies tieši vienu minūti par ātru. Kontrolpunktu dīvainais izvietojums un svecīšu neesamība un mūsu pašu neveiksmīgās izvēles galīgi apslāpēja mums visu azartu, bet nu 13. vieta arī ir jāmāk dabūt.