Team Resonances zelta ceļš

Grūti pateikt, kad pasākums katram no mums sākās. Mani kā galveno sakarnieku pirmā dramatiskā epizode piemeklē pasākuma priekšvakarā. Nesen dabūjusi no kantora jaunu telefonu, priecīga par to, ka beidzot ir aparāts, kam visas pogas strādā, viss labi redzams, uz flīzēm kritis tikai 2x, pat nepieļauju iespēju, ka kaut kas var nedarboties. Vakarā pirms pasākuma tāda patīkama sajūta, viss jau laikus sagatavots, bet nu drošības pēc nolemju patrenēties, laicīgi pieglabāt paroles visās vietās, nu, jūs jau zināt… Lapa atveras zibenīgi, super, mans iepriekšējais aparāts stundu stāvēj` domādamis! Klikt uz linka- kas tad tas? Mani izmet ārā. Klikt vēlreiz, atkal ārā, un atkal, tā, skaisti, ir 2 naktī, mans vienīgais sabiedrotais ir zicpriekšēdētājs Funts, kurš uz ekrāna tobrīd prasmīgi sevi iemārketē Benderam, es laužu telefonu, mainot visu, ko spēju iedomāties, bet tik un tā viss ir slikti. Izraudu savu sāpi organizatoru piedāvātajai meilkastei un aizmiegu filmas vidū ar nekam nederīgu telefonu rokās. Pamostos pēc 11, nomoda laika nobīdīšana norit pēc plāna, un spriežot pēc situācijas meilkastē, WAP sistēmas autors ir augšā jau krietni sen un- cik labi!- ir gatavs komunicēt. Pāris stundu panikas, Gatis savā galā kaut ko labo, tas nepalīdz, laužam settingus, yesss, Javascript atslēgšana, nezinu, kāpēc, bet palīdz. Tas ir ātrāks nekā vecais modelis, taču ja to nokonfigurē pareizi, tad es varēšu pārslēgties starp google.lv un http://www.casino.com/ nekavējoties, bez kāda stresa, ko sagādāja vecais modelis. Gūtās psiholoģiskās traumas iespaidā pārroku māju, tagad man ir vēl divi darbojošies telefoni, katrs ar savām vecuma kaitēm, bet uzlādēti, ar paroli piebaroti. A ja nu kas.

Pasākuma dienas sākums iet kā pa diedziņu, aizdomīgi labi. Norunājam tikšanos bāzē pie Enj tik laicīgi, ka neskatoties uz to, ka mēs ar Maiju nokavējam katra savu norunāto ierašanās laiku par pusstundu, laika ir gana. Dzeram kafiju, apspriežam reglamentu, ekrānā zib pēdējie „Zelta teļa” kadri, shut down, braucam. Nedaudz nepatīkami, ka pēdējo dienu atkārtotie mēģinājumi nomedīt rajona papīrkarti ir bijuši neveiksmīgi, bet gan jau pa ceļam…

Pa ceļam jāiepērk arī dienišķā šampja deva, Juglas rimčiks kā reiz uz trases. Nav gan saprotams, kā piebraukt, bet nekas, Maija labi un, galvenais, ātri, brauc arī atpakaļgaitā pa līčloču izbrauktuvēm, kas ved no stāvvietas ārā uz apli.

Pirmās ziepes- Rimčikā strādā tikai divas kases, rindas kā treknajos gados, līdz ar to mūsu nelielās laika rezerves strauji pārvēršas iztrūkumā. Tas, ka arī šeit nav kartes, ir sīkums, salīdzinot ar to, ka, beidzot izgriežoties uz štrāses, pulkstenis rāda 20.13, bet mūsu reģistrācijas logs beidzas 21:10. Avtoprobegom po bezdorožiju, Maija ik pa laikam komentē draņķa slīdošo asfaltu, viņas un Enj Valmieras zināšanas ir īsti vietā, tāpat kā organizatoru stingri rekomendētā draudzība ar apvedceļu- tā visa rezultātā iebraucam savā minūtē- 20:09:xx, atrādāmies, čau uz visām pusēm, un pēc mirkļa esam jau startējuši.

Tā kā šoreiz pārmaiņas pēc VISI & LAICĪGI esam izlasījuši reglamentu, tad stresa nav. Esam apņēmības pilni spēt laicīgi apstāties savā punktukārē un finišēt kā Domātāji, taču organizatori ir parūpējušies, lai to novērstu. Jau pirmajās minūtēs mūs sagaida atklāsme, ka uz ātro šeit nekas nenotiks. Kā pirmo punktu ņemam tuvāko, KP12, lai ātrāk iebrauktu notiekošajā un izkoriģētu savas fantāzijas. Kad piebraucam pie tiltiņa, priekšā ir tikai viena ekipāža, un mums pat ir brīdi jāspīdinās ar prožektoru, līdz saskatām saskatāmo tur, dziļi lejā, upes vidū, ar stāvām un slidenām nogāzēm abās pusēs. Seko pirmais aplauziens – mūsu skilli totāli nepārklājas, es esmu galvenā operētāja ar foto un telefonu, bet Enj - vienīgais mūsu ekipāžas zirnekļcilvēks, kas spēj piekļūt jebkur. Ja es tur iešu, tad atpakaļ būšu pēc stundas, savukārt ar jauno, otrreiz darbā laisto fočuku ar milzu daudzumu pogu visās malās, kas nepārtraukti nejauši tiek nospiestas, es pati tikai metodom tika knapi tieku galā, kur nu vēl cilvēks, kas to pirmo reiz rokās paņēmis pilnīgā tumsā… Kamēr Enj rāpjas lejā, piebrauc lērums ekipāžu un sākas totāls ņudzeklis. Visās malās kliedz, zviedz, šļūc, no tilta bars gudrinieku, cenzdamies viens otru pārkliegt, auro vadošus norādījumus tiem, kas kārpās pa leju… Interesanti, vai viņi tur lejā atšķir sev domāto un vai tam vispār ir kāda nozīme? Pēc brīža brēkšana sākas pretējā virzienā- padod roku!!! Pēkšņi no tumsas iznirst Enj, kaut kā viņam tas ir izdevies, no pārdesmit kadriem viens ir puslīdz derīgs un labi, ka tā, jo laiks ir patērēts nejēdzīgi daudz.

Esam vieglā šokā- ja katrs punkts būs tik ilgi ņemams, tad mums arī sešu stundu būs par maz. Tomēr nākamie divi pirmā līmeņa punkti dodas rokās diezgan raiti, un mums jau pietiek info, lai iebrauktu nākamajā līmenī. Ārprāts, mēs tās mājas meklēsim visu mūžu! Bet nē, beidzot visas ir rokā, pirmo reizi autopasākums šķiet neiespējams bez Photoshop, un, atkāpjoties no pamatscenārija, mēs kā pēc pirmā lidojam pēc Berlagas jeb KP24. Dzīvesprieks strauji atgriežas, dramatisma sajūta pieaug, ieraugot, kur piekārts vajadzīgais objekts. Vāks, vai visi augstāko līmeņu punkti būs tik grūti sasniedzami? Man tas koks nešķiet ejams, bet atceramies, ka apvedceļš ir mūsu draugs! Meklējam un atrodam arī, izrādījās vieglāk kā sākumā likās.

Ātri paķeram vēl vienu no pamatlīmeņa, KP34, viss ir labi, Photoshop rullē, dodamies pēc zicpriekšēdētāja Funta jeb KP33. Un tad veiksme mūs pamet. Faktiski, šī ir viena no divām liktenīgajām vietām, kas nosaka mūsu gala rezultātu. Jo šo punktu mēs meklējam bezgalīgi ilgi. Kad piebraucam, priekšā ir 1 ekipāža, kas saka, ka bez rezultātiem ķemmējot mežu jau labu laiku. Kādu laiku meklējam kopā, parādās citi, vienubrīd ceļmala ir pilna ar mašīnām, mežs liekas visu izmēru jāņtārpiņu apsēsts, daži aizbrauc… Vai kāds pamanīja, no kurienes viņi izlīda? Enj dodas uz mašīnu pārzīmēt krustu vēlreiz, lai izslēgtu kļūdu vietas noteikšanā. Nē, mēs meklējam pareizi. Jau vismaz pusstundu. Turpinām ķemmēt, pakāpeniski paplašinot pārmeklējamo apgabalu un nu jau skraidot pa brikšņiem ap 100m no punkta kartē, kaut sajūta par notiekošā bezjēdzīgumu kļūst arvien neciešamāka. Maijai izdodas aptuveni nopeilēt, no kuriem krūmiem izlien kārtējie atradēji. Tas ir tik tālu no mūsu krusta, ka mēs tur vispār nekad neietu, bet nav laika domāt, lienam iekšā… tik dziļi mežā iebāzt punktu… gandarījuma nav, kampjam ciet un metamies prom. Šajā brīdī ir skaidrs, ka par Domātāju klasi varam aizmirst. Logfails vēlāk bezkaislīgi uzrāda realitāti- no iepriekšējā punkta līdz šim gandrīz stunda. :( Toties tagad mēs zinām, kur slēpjas Skumbrijevičs jeb KP44 (Reglamenta laicīga un, galvenais, rūpīga, izlasīšana jūtami atvieglo dzīvi - punktu ņemšanas secība ir optimizēta līdz maksimumam).

Zaudējuma sajūta uzbango emocijas, Maija žmiedz no Mazdas ārā pēdējo sulu, lai kompensētu zaudēto, nākamās stundas (nu labi, ar dažām minūtēm) laikā tiek paņemti četri KP. Vienubrīd es neizturu un pieprasu braukt lēnāk, jo no līkumos gar logu ņirbošajiem kokiem man reibst galva un vispār, bail paliek no tā, cik ātri parādās un pazib garām līkumainā ceļa apzīmējumi. Kaut kur šajā posmā ceļmalā pēkšņi parādās jenots un ar apņēmības pilnu sejas izteiksmi metas zem riteņiem tik ātri, ka nepagūstam pat uzkliegt „Dorogu, tuņijaģec!” Tā kā darbam mums ir tikai zāģis (jo lāpsta ir amuleta, ne darbarīka statusā un nav paredzēta lietošanai), tad nestājamies viņu apglabāt, bet vispār, jā, redz līdz kādam izmisumam krīze novedusi dzīvās radības…

Mājvārdu meklēšanas prasmes aug ar katru brīdi, nu jau mums atlicis aizlidot vairs tikai pēc Polihajeva jeb KP31, tad Skumbrijeviča jeb KP44, un tad jau viss, atliek Koreiko ar savu čemodānu. Piezogas pirmais nogurums, bet zūdošo modrību strauji atmodina vietējās ceļu būves īpatnības- tieši ielas vidū augoši koki bez jebkādām norādēm, no kuras puses tos lietot.

Pateicoties citu ekipāžu acīmredzamajām izdarībām, faktiski jāsaka, labvēlīgajai attieksmei, KP31 atrodam bez garas meklēšanas, un, kaut arī kopumā situācija joprojām nav spīdoša, jūtamies nedaudz atguvuši zaudēto. Tādēļ izlemjam, ka varam atļauties piestāt un paņemt KP32- tas ir mums tieši pa ceļam, turklāt kartē skaidri redzams, ka atrodas pašā ceļa malā. Orientieris gan ir neskaidrs- apmēram pa vidu starp diviem krustojumiem, bet attālumi nav lieli, un kas tad tur ko nenoskriet gar ceļmalu pārsimts metrus. Šī tad arī ir otrā vieta, kas pilnīgi un galīgi sagrauj mūsu izredzes uz kaut jel cik sakarīgu rezultātu. Sākam skrējienu ar rezervi, vēl pa tīrumu, tad cauri laukmalu norobežojošajam krūmājam, tad pa ceļmalas brikšņiem. Ik pa laikam krūmu biežņā nejauši uzskrienam viens otram virsū, salīdzinām pārķemmēto un atkal pašķiramies. Punkta nav. Kaut arī tā vairs nav ceļmala, izmetu lokus ap dziļāk pļavā augošiem kokiem- ja nu aiz tiem. Nav. Tālu lauka vidū redzamas mājas aprises, tumsā gan nevar saprast, pamesta vai nē. Kaut kur tālumā rej suņi. Šaubīgi pasperu pāris soļus uz to pusi un sastingstu ar kāju gaisā virs peļķes, nē, oho, tas ūdens izskatās aizdomīgs, turklāt plešas pa pus pļavu, un nebūt neizskatās sekls… Jebkurā gadījumā, tik tālu būt nevar, tāpēc griežos atpakaļ uz ceļmalu. Enj saka, ka ir atradis vienu vienīgu vietu, kas ideāli piemērota kontrolpunktam, turklāt atrodas precīzi norādītajā vietā, un tur nav. Ieskatos arī es- ceļmalas krūmā paslēpusies aka ar kaut kādiem ventiļiem iekšā, pilnīgi sausa, samērā tīra, pat ar trepītēm nokāpšanai. Nospriežam, ka punkts ir gājis zudībā, kā jau tas dažkārt mēdz gadīties, un dodamies prom. Arī ja nav zudis- laika jau tā trūkst, un nelaimīgā kārtā „paķert pa ceļam ceļmalā” ir izvērties par kārtējo izniekoto pusstundu. Vienīgais mierinājums, ka K44 ir vietā, ko jau kartē atpazīstam no 12 ķebļu pasākuma. Pa ceļam uzjautrināmies, cik forši būtu, ja tas būtu tajā pašā kokā, kur pavasarī Baiba pārsteidza makšķernieku, gaišā dienas laikā lietišķi pienākdama un ar visu savu solīdās kundzītes imidžu izlēmīgi rāpdamies pār ūdeni pārlīkušajā kokā viņam tieši blakus… Ir arī. Enj rāpjas, es padodu priborus, augšā, lejā un prom.

Kontrollaika beigas ir bīstami tuvu. Nesamies grābt ciet nelieti Koreiko un rēķinām, ka nekāda baļķu zāģēšana mums nespīd, pat ne pirksta resnumā. Slikti. 200 punktus, kuri pēc visām korekcijām nemaz nav 200, vēl trakāk, kurus mēs tā arī nedabūjām, varējām iemainīt pret 1000, bet tagad būs jāiztiek ar minimumu. Kad esam tikuši jau uz zemesceļa un kādu gabalu pabraukuši pa to, mūsu kalkulācijas rāda, ka arī minimuma mums nebūs- līdz kontrollaika beigām atlikušas 25 minūtes, bet tik ātri, cik nepieciešams, pabraukt vienkārši nav iespējams, pat ja izslēdz jebkādus apsvērumus par darbošanos LR likumdošanas ietvaros vai ārpus tiem. Ak, cik sāpīgi ir pagriezt mašīnu atpakaļ, jau esot ceļā uz kāroto. Šāda pieredze mums ir pirmo reizi. Esam uzvilkušies par to, ka tā arī netikām līdz galam, dusmīgi par punktiem, kas neatrodas norādītajās vietās vai atrodami vienīgi kristālskaidras karmas gadījumā, bet padoties negrasāmies- Maija dara, ko var tai pēdējā lietā, kas mums vēl atlikusi, cenšoties mazināt zaudējumus no dilstošās komandējuma naudas. Finišējam jokainā „dusmas caur smiekliem” stadijā, nikni šaudām šampanieša korķus uz visām pusēm, paralēli sākam pļāpāt ar cīņu biedriem un pat organizatoriem (kaut pirms brīža likās, ka nožmiegt viņus, tos otros, par maz :D). Uzzinām nedabūto punktu atrašanās vietas (Pankūka! Esot bijis tas KP32 nevis ceļmalā, kā zīmēts, bet tālu pļavā tai mājā, tiesa, mūsu sāpe gan jau nav salīdzināma ar to biedru izjūtām, kas māju esot pat izstaigājuši, tikai aiz pēdējā liktenīgā stūra nav palūrējuši), šampanietis dzēš dusmas čūkstēdams, vakariņas, apbalvošana, sarunas, smiekli un vīns, jāiet gulēt… ooo, debesis jau kļūst gaišas, nu jā, pūcēm laiks doties pie miera. Istabiņas fantastiskas, ja sākumā mans knauzera gars skaita, vai tā nauda ir to dažu stundu gulēšanas vērta, tad tas viss mirklī aizmirstas, ieraugot visus tos smalkumus, kas liecina gan par pamatīgu pieeju, gan oriģināliem akcentiem, gan rūpēm par nakšņotāja labsajūtu, gan, gan… Modinātāju neliekam- sevis žēl. Pamostos īsi pēc 12, sāku prātot, vai brokastis ir nokavētas jeb nē, un vai man tās vispār vajag. Te jau Maija grabinās gar durvīm, priecīgi vēstot, ka esot superīgi pabrokastojusi un aģitē, ka esot jāiet ūdenskliņģerus cept. Tiesa, starp slavinājumiem es sadzirdu arī to, ka brokastis ne tikai neietilpst naktsmāju cenā, bet ir divreiz dārgākas, kā manam kantorim blakus esošā barotava par pusdienām ņem. Cik labi, tas manai nespējai izlemt strauji dara galu. Kamēr savācam nepamodušās apziņas driskas, savācamies un noraušamies ar visām pekelēm lejā, tikmēr no blakus durvīm jau veļas kārdinoša kliņģeru smarža. Kā tad, tur arī visi organizatori un arī daži dalībnieki tādi aizdomīgi omulīgi grozās. Kā jau no smaržas bija noprotams, procesa sākumu esam nokavējuši, bet uz termisko apstrādi esam tieši laikā. Iepriekš domāju- kas jauns var būt tādā kliņģeru cepšanā, bet jāatzīst, ka tā ūdenskliņģeru būšana nedaudz pārsteidza. Patiesībā forši tā netieši apgūt, jo šitik sarežģītu procedūru es pašrocīgi nekad neņemtos izpildīt.

Pamazām pienāk laiks atvadām, metam un laižam, nē, otrādi- Valmiermuižā mūs gaida alus. Maija mani pierunā, ka jāņem izlejamais, jo pudelēs esot savādāks, un nez kāpēc nav sajūsmā, kad es ar visu glāzi raušos mašīnā. Pēc tam gan pati arī neiztur un pieprasa padot uz priekšbeņķi „tikai paostīt”. „Maija, brauc taču mie-ie-rī-ī-īgāk, man šīs ir vienīgās drēbes!” Jau pamostoties manījām, ka vakardienas sašutums un slepkavnieciskās tieksmes ir ar miegu izgulētas, pa ceļam sarunās kļūstam arvien jautrāki un līdz Rīgai tiekot, jau esam vienoti viedoklī, ka bija jau patiesībā baigi forša visa tā nogalinošā mājvārdu meklēšana un patiltēs līšana. Vienīgi tas Koreiko, maita, mums izspruka, un zāģis tā arī palika saskumis bagāžniekā, pie darba neticis.

Informācijai: teksts var saturēt reklāmas materiālus.