Kā Kabans Enkurs atklāja Ziemeļpolu, Dienvidpolu un arī Rietumpolu

Šogad Kabans Enkurs ekipāžai ir neapskaužams uzdevums - aizstāvēt divkārtējo Tautas klases uzvarētāju titulu. Viena uzvara - sagadīšanās, divas uzvaras - tendence, trīs - likumsakarība... Nevarētu gan teikt, ka tādēļ kāds ķertu stresu, taču gatavojamies kā vienmēr - stratēģiski.

Līdz ko tiek nopublicēta pirmā kartes versija, apzinīgi ķeramies pie Pūka (pār)lasīšanas. Kad tiek publicēta pasākuma teritorija, nopriecājamies - šoreiz nebūs jāvelta papildus stundas pārbraucieniem uz un no. Savukārt tiko tiekam pie reglamenta, tā Ramūns samet iekš Google Maps visus muzejus - sāk iezīmēties bilde, pa kuru Rīgas rajona galu jābrauc. Vēl vienu iepriecienājumu nes videoleģenda - Laura uzaugusi Ropažos, līdz ar to no sirds izpriecājamies par daudzajiem  un dažādajiem veidiem, kādos orgi liek braukt apkārt un cauri Ropažiem. Identificējam Ropažu ūdenstorni un bijušo dzelzceļa līniju, un ar Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūras laipni piedāvātajiem rīkiem Zariņš izmēra šo objektu attālumu no starta. Par pārējām bildēm saprašanas nav un arī nafig nevajag.

Šogad esam mazliet savairojušies - Kabans Enkurs startē jau piecatā, komandā pieņemta arī Madara un Zariņu ģimenes jaunkundze - čāzes gars jaunajā paaudzē tiek iedzīts vēl pirms nākšanas pasaulē! Pirms astoņiem ielūkojamies Elitas klasei publicētajā uzdevumā un galvā piemetam, ka starts varētu būt kaut kur pie Sēnītes. Kad tiek publicētas starta koordinātes - jā, tā ir ar. Forši. Ierodamies startā un liekam lietā pirms mēneša vai diviem Cenu klubā iegādātās Pūka maskas - lai pašiem un citiem jautrāk.

Ar riteņa montēšanu gan jautrības nekādas. Servisā skrūves pievilktas fundamentāli, salaužam atslēgu. Ejam pie citiem diedelēt. Izdiedelējam no Subāra - labs instruments, būs šitāds jāiegādā. Trijstūris izrādās viegli defektīvs, savukārt uz ugunsdzēšamā nekādi nav iespējams atrast ražošanas datumu. Beigās tomēr izdodas pārliecināt orgus, ka verķis pirkts rudenī, un ka diez vai ir pagājuši 5 gadi kopš tā ražošanas. Īsi pirms 11iem esam startējuši.

Vispirms, protams, Pūki izstumda Pūku. Ir ok, nepretendējam uz mega ātrumu. Tad mēģinām iekš Google Earth ielādēt gpx failu. Nekas prātīgs nesanāk. Nolemjam, ka tāpat Rīgā šodien nekas vairāk nebūs meklējams, tāpēc laižam uz Elektronikas muzeju, pa ceļam iegriežoties Mākslinieku dārzā (nu i džungļi) un Vangažu skolas muzejā. Savukārt datoriķu muzejs ir foršs un sargonkulis ar nemaz nav tik pikts, kā varētu domāt no reglamenta. Nu patīk mums tie muzeji :)

Pa to laiku Zariņš ar rociņu ir savadījis punktu koordinātes Google Earth, un bilde ir skaidra. Laižam Saulkrastu virzienā. Izskrienam muzejus - Kaudzītes mājelē vesels bars konkurentu, velosipēdu muzejs riktīgi labais, tikai mums kaut kā nelāgi sagadās būt vienlaikus ar tūristu grupu, līdz ar to baigā mīcīšanās un spaidīšanās.

Laižam skaitīt Bubuļus un Pēkas. Vietu bijām pareizi izdomājuši jau pirms starta, arī kas ir Bubulis un kas - Pēka, jau izštukots līdz to ieraudzīšanai dzīvē. Bingo! Laura atsakās kāpt pa miljons trepēm augšā un lejā. Labāk turpat pie sākuma (pazīstot orgus) pameklēs zaru kaudzi. Nepaiet ne 5 min, kad zaru kaudze atrasta. Pārējie cilpo pa trasi, lasot daiļdarbu, kurā jau iepriekš ar marķieri atzīmētas visas potenciāli noderīgās nianses. Nodziedam arī dziesmiņu vietā, kur paredzēts to darīt. Laicīgi atceramies par Pūka skaitīšanas īpatnībām, vedam uz pareizā ceļa Pastnieka kolēģus, un tad jau jālaiž uz šaušanu. Ierodamies pirmie, orgi vēl stutē visu kopā. Nošausmināmies par miljoniem izsalkušo vampīru, kārtīgi pielietojam palīglīdzekļus draņķu atbaidīšanai - palīdz. Ramūns iet šaut. Labi, pat ļoti. Izrādās, viņam Baltkrievijā skolā bijusi šaušanas apmācība. Tagad tā lieti noder.

Lecam smiltiņās? Galvenais uzdevumam pieiet stratēģiski. Sastājamies rindiņā, izmēram attālumu līdz pēdējam dalībniekam. Pirmajā reizē 20 cm kļūda. Nākamajās divās vairs tikai pāris cm kļūda. Smalki. Orgi pārsmējušies, iemācam arī Pastniekam pareizo lekšanas tehnoloģiju.

Dodamies tālāk Vidrižu un Lēdurgas virzienā. Paegles muzejs mūs samulsina ar divām priekškaramajām atslēgām pie durvīm - dodamies meklēt civilizāciju, ko atrodam lauku darbos. Civilizācija smejas un paskaidro, ka atslēgas ir butaforija. Kamēr meklējam atbildes pamanām konkurentus (kā vēlāk izrādās - Tautas klases uzvarētājus), un paliekam klusi un neredzami. Jā, konkurenti atkārto mūsu misēkli ar durvju neparaustīšanu, un ar baudu Pūka labākajās tradīcijās saucam AHĀ, kad viņi konstatē mūsu klātbūtni šķietami slēgtajā telpā.

Andrusu muzejs. Ir viedoklis. Saimnieks, mums ienākot, paziņo, ka viņš jau labprāt mums viskautko pastāstītu, bet nu nē, mums pašiem jātiek galā. A nekādu aprakstu ta nav!!! Un šis tik min uz papēžiem un liek mums darboties ar izslēgšanas metodi. Mazais meža dīvainītis. Nu tad vismaz tad, kad uzminam, būtu pastāstījis kaut ko vairāk, bet nē, tik viltīgi smaida. Kamēr Ramūns ar Madaru iepazīstas ar šinšilām, mēs ar Zariņu beidzot savadām visus savāktos muzejus. Ir tāda kaudzīte ienākusies. Šamie atgriežas galīgi nopūkoti. Žurkas met spalvu!

Dendroparkā žēlīgi noskatāmies uz biļešu tanti - tak naturāli baro odus. Bet nu parkā kaut kas nav riktīgi - kartē 10 punkti, a nosaukumi ta 11, kā uzdevuma lapā, tā iekš WAP. Beigās tā arī paliekam neizpratnē kā šo problēmu risināt - rezultātā kaut kā aizdomīgi maz mums to punktu par to parku, bet nu neies jau tāpēc taisīt kašķi. Pa ceļam atklājam arī Ziemeļpolu - patīkami, viens tas ir!!!

Nolemjam izbraukt leģendu, ja jau tepat blakus esam. Kaut mēs to nekad nebūtu sākuši darīt!!! Reglamentā ta nekas nav rakstīts par to, ka prizmas šoreiz galā nav. Vispirms izķemmējam uz lapas rodamo finišu. Nekā nav. Tad Zariņš atrod SMS, ka finišs ir km tālāk. Dodamies ķemmēt to. Pavadām daudz laika un enerģijas, līdz Pastnieks mūs beidzot apgaismo, ka vajadzētu tā kā vispirms atvērt uzdevumu un palūkot papildjautājumu. Tfu ti. Nepatīkama kļūda. Visa rezultātā vairs nepaspējam uz Mori. Kauns un negods - Kabans Enkurs nav apmeklējis visus muzejus!!!

Izdarām Stratēģisku Lēmumu - sūds ar visām leģendām ar nolāpītajiem KPi un papildjautājumiem. Lieks laika patēriņš, un labi punkti nebūt ne garantēti. Nolemjam ņemt orientēšanos, lai tiktu pie 3 poliem. Saprotam, ka otrās uzdevuma pusītes nu nekādi nepaņemsim, līdz ar to ķeramies pie totalizatora spēlēšanas - diez, cik varētu būt dienasgaismas spuldžu uz kaut kā? Retrospektīvi atskatoties rezultātos nākas konstatēt, ka esam teju vai Finki - pilnīgi nahaļavu šādā veidā sapelnīti 540 punkti! Tobrīd gan svarīgākais ir tikt pie Rietumpola koordinātēm. Pamazām virzamies Ropažu virzienā, pa ceļam paķerot Dienvidpolu - pat mūsu Ropažu iezemietis Laura ir šokā, kādas ekselentas grantenes paslēpušās vietējos mežos. Pulkstenis jau daudz, laika maz, darāmā vēl daudz. Tomēr pa ceļam ieskrienam Kangaru rezidencē uzpildīties ar Lauras mammas bebra kotletītēm - ir pielavījies Pūka cienīgs bads.
 
Fiksi, fiksi laižam uz videoleģendas finišu. Redzam 3 bērzus. WAP nepiekrīt. Pēc orgu mājiena ar sētas mietu secinām, ka tur tomēr ir tikai viens bērzs. Lai nu tā būtu. Tempā uz Kangarkalniem. Papriecājamies par smuko ceļu. Ezers vakarā kūp, skaisti. Galvenais - ir savākts nepieciešamais orientēšanās uzdevumu skaits, lai noskaidrotu Rietumpola koordinātes.

Piepildās mūsu ļaunākās prognozes - Saulkrasti. Mums ir stunda laika. Lidojam, diemžēl gan nenovienojamies par stratēģiski vispareizāko maršrutu. Nokļūstam vajadzīgajā vietā. Polu meklēt skrien par grūtnieces, līdz tumsā pamanām to nodevīgo dēli. Viss, mazliet vairāk kā 20 min palicis līdz finiša laikam. Sasodīts, sasodīts un vēlreiz sasodīts - ir skaidrs, ka kavējam. Galvenais nenokavēt 15 min. Lidojam. Katru gadu liekas, ka briesmīgāk lidot nav iespējams, bet nākamajā jau pierādam, ka ir. Pēdējais luksofors Siguldā sarkans un nolaupa mums vēl 200 punktus.
 
Kopsavelkot - kārtējo reizi bija riktīgi forši. Zems paklanījiens organizatoriem. Jo īpaši zems par Bubuļu un Pēku leģendu! Enkura godu esam aizstāvējuši. Lai arī čempiona tituls nav aizstāvēts, otrajai vietai acīs spļaut arī nevar. Protams, varam vainot tikai sevi par finiša nokavēšanu - tikai nav īsti skaidrs, vai vainot Lēdurgas leģendu, stratēģisko kļūdu maršrutā no Kangariem uz Lilasti, vai kotletītes. Skaidrs, ka tas mums rezultātā maksāja trešo Tautas klases titulu pēc kārtas, taču no otras puses varbūt pat labi - vismaz mazinās risks, ka orgi mums ar kaulainu aci paziņos, ka mums būtu tā kā laiks uz Eliti - a pagulēt no rīta ta gribās!

Rudens pasākumā puse Kabana Enkura dosies dekrēta atvaļinājumā. Ko darīs otra puse - tad jau manīs.

Un beidzot mums ir bildes, kurās ir ne tikai KP kodi. Tiks ievietotas publiskai apskatei un paziņots par atrašanās vietu.

Laura&Co, Kabans Enkurs