Paldies organizatoru komandai par kārtējo lielisko pavasara pasākumu!

Konceptuāli pasākums bija kārtējais šedevrs – man liekas, šis bija līdz šim veiksmīgākais literāra darba izmantojums Autolistes pasākumam. Un lai arī vēl pāris nedēļas pirms pasākuma domājām, ka brauksim tautas klasē, nedēļu pirms tiekoties, sapratām, ka visiem tomēr velk uz to elites klasi. Un nenožēlojam. :) Pārpārēm lepojamies, ka ne tikai izbraucām visas leģendas, bet arī atradām visas leģendu bildītes dabā un sirdi silda ne tikai lieliski pavadītā diena, bet arī iegūtas pašas muļķīgākās vietas – otrā elitē un ceturtā kopvērtējumā. Muzeji bija gana interesanti, lai katram būtu savs favorīts, papilduzdevumi talantus atklājoši un leģendas galvu reibinošas.

Kopsavilkuma lielajai sajūsmai jāpievieno pāris darvas pilieniņi

-          pirmajā mirklī vilšanos sagādāja poli, jo gaidījām nez ko, bet pie 4tā jau iepatikās elegantie mietiņi un smukie uzraksti

-          Carnikavas baznīcas 0 punkts aizveda pie veciem ozoliem kapu maliņā, tomēr pat uz blakus noliktajām lejkannām nekādu objekta numuru nebija. Laikam netālu no rietumpola 130m kļūda ir norma. :)

-          Patiešām pietrūka iespējas kombinatorēt

-          Un tā Lēdurgas leģenda...

Lieliskās leģendu lasītājas un punktu (ap)meklētājas Gunas, veiksmīgā maršruta plānotāja un aizmugurējā krēsla stūrmaņa Gustava, neaizstājamās un aizrautīgās pilotes Baibas un WAP sistēmas operatores un punktu apmeklētājas Ilzes, jeb „Tačka pa pilnu, tačka pa tukšu” vārdā –

Ilze

Bet, ja nu ir interese par detalizētu pasākuma/dienas aprakstu var turpināt lasīt tekstu tālāk. :) 

Pirmos lielos priekus, sajūsmas pilnos telefona zvanus piedzīvoju ceturtdien darbā – viss ir jāizlasa, jāizdrukā, jāsakārto. Nu kā lai pastrādā? Prieki turpinās ceturtdien vakarā pēc karstās dienas kopīgi strebjot saldējuma kokteiļus un taisot līdzņemamo lietu sarakstu. Un, protams, ēdienkartes sastādīšana. :)

Piektdiena paiet darbos un nedarbos, ik pa laikam saņemot zvanus no komandas biedriem un cenšoties visu paspēt. 9os taču jāiet gulēt. :) Savu grafiku iekavēju par stundu un gulēt aizeju ap 10iem un pirms 2iem ceļos taisīt līdzņemamo tēju un vācot vēl pēdējās mantas. 2os ar zvanu modinu Baibu, pa logu nolūkojoties izlaidīgo pilsoņu kustību pa pilsētu. Arlabunakti vai labrīt?

Kā plānots, īsi pirms pus 4iem nu jau pilnā sastāvā ieripojam Juglas Statoilā un satiekam tur topogrāfiskos idiotus, nopriecājamies par uzdevumu, atrisinām to un saprotam, ka Guna ir uzminējusi starta vietu jau pirms uzdevuma publicēšanas. :)

Noskrūvēt, uzskrūvēt un pasākums var sākties! Kā pirmos apmeklējam Inčukalna brāļu kapus, tad dodamies uz Velnalu. Piebraukšanai izvēlamies ceļu no apakšas un nospriežam, ka to rīta miglā tīto zirgu dēļ vien bija vērts tika agri celties.

Sabrienam slapjus apavus mākslinieku dārzā un dodamies pakāpties kokā. Pa ceļam apmeklējot dižo priedi, izbraucam jau mājā uzzīmēto videoleģendu un sapriecājamies par atrastajām bildēm – tā lieta iet - leģenda pietiekami aizraujoša, objekti pamanāmi un arī ne pārāk gara. Leģendu nesamērīgais garums galīgi nepatika pagājušā gada pavasara pasākumā un prieks, ka šajā jomā, kas mainījies.

Rīta garumā izbaudām Kangaru ceļu, atrodam video KP un dodamies uz Mālpils leģendu. Guna lasa leģendu, Baiba lieliski brauc un visi mēģinām sazīmēt objektus dabā. Ap 7iem parādās vajadzība somās atrast saulesbrilles un vēlreiz nopriecājamies, ka varējām izbaudīt skaisto rītu un tik tukšās šosejas.

Līdz 10iem, kad esam nolēmuši starta laukumā pastumdīt mašīnu, esam apmeklējuši 1 muzeju, 8 KP un izbraukuši 3 leģendas.

Izbraucot Garkalnes leģendu, pa ceļam vēl atstājot un savācot mani Vangažu muzejā, tuvojamies Ādažiem un rodas pirmās apjausmas, ka šajā pasākumā ir iespējams paņemt gandrīz visus punktus, tālab nolemjam iebraukt Rīgas muzejā. Rīgas satiksme pēc tukšajiem ceļiem liekas briesmīga, bet laiku kavējam telefonsarunās ar Vinnija Pūka ekspertu Irbi. 7 gadīgam bērnam 4 iespējamo atbilžu variantu forma liekas nedaudz par sarežģītu, bet atbildes mums neliek vilties. Pāršķirstām un palasām vēl līdzpaņemto grāmatu un vēl viens papilduzdevums izpildīts!

Vēl viena leģenda, satiksmes mācība un pēkšņi saprotam, ka esam nonākuši šaurā bezizejā – ap 12iem piebraucam pie lēkšanas un saprotam, ka te neviena nav. Laikam jau šī ir lielākā mūsu stratēģiskā kļūda – rūpīgi nepārbaudīt darba laikus un nesalīdzināt tos ar patiesajiem pulksteņa rādītājiem – man, piemēram, tad jau bija pilnīgi zudusi sajūta par pareizu laiku – tikpat labi varēja būt 9 rītā vai 6 vakarā.

Bet neko, jādodas tālāk ar nelabu sajūtu, ka lēkt un šaut diez vai mums šodien būs lemts. Toties izstaigāties pa balto kāpu gan varējām pēc sirds patikas, nespējot tekstā uztvert smalkos aprakstus, skaitot skudru pūžņus un to, cik bubuļu pēdas pamanītas. Un nevis šūpolītes un nojumītes. Toties siermaizes mums bija un arī galapunkts atradās tur, kur tā atrašanās vietu biju izprātojusi, ceturtdien pirmo reizi uzdevumu lasot.

Gustavs un Baiba pa to laiku apmeklē abus Saulkrastu muzejus un, komandai atkal apvienojoties, apciemojam velosipēdu muzeju vēlreiz, jo piemirsies ir autorizācijas kodiņš, apmeklējam Saulkrastu baznīcu un vēl 3 orientēšanās punktus. Sējas ozolu tā arī neieraugām, jo ceļā uz to atrodam KP vietu.

Ierodamies Lēdurgā un, sākot veikt leģendu, saprotam, ka kaut kas nav lāga – mums liek meklēt pirmās lapas objektus. Bet pirmā lapa ar lielu prieku ir jau pārvietota pie izlietotajiem papīriem, jo tur visi objekti atrasti. Aizsūtām ziņu organizatoriem, sākam leģendu ar 2 lapām un kad jau pāris objekti ir atrasti, saņemam ziņu par pareizo lapu. Leģendas vidū vēl pamanāmies apmeklēt dendroloģisko parku un nepareizi izmērīt pakāpiena garumu. Nepareizs darba dalījums mums izrādās - atbilstošo izglītību ieguvušais ekipāžas dalībnieks burās cauri latīniskajiem nosaukumiem dendrārijā, kamēr klasiskais filologs filozofē par pakāpienu garumu un platumu.

Pulkstenis ir 4 un liekas, ka visa diena vēl priekšā. Bet nekā – kamēr vēl saprotam, ka Lēdurgas leģendas beigu posmam pazudis tieši kilometrs, kamēr apstaigājam vēl 3 muzejus un atrodam Ziemeļpolu, kamēr, braucot kārtējo leģendu, Gustavs, kurš visai neaktīvi vēro apkārtni leģendu braukšanas laikā, to kompensē atrodot mistisko būdiņu uz 4 kājām un tādējādi izraisa sajūsmas pilnus vārdus, kamēr izmokāmies ar Carnikavas baznīcas orientēšanās punktu, sāk lēnām piezagties steiga, kas liek kustēties ātrāk, domāt ātrāk un šoreiz par laimi ne kļūdīties vairāk.

Nemiers pie tās Carnikavas baznīcas ir, jo šis punkts ir vajadzīgs, lai atvērtos tepat blakus esošais Rietumpols, bez kura prom braukt mēs nedrīkstam. Pēc 20 min apkārt skraidīšanas, waps apžēlojas un pieņem nepareizo atbildi - gāzes/ elektrības (? – nu vairs neatceros) būdiņas numuru.

Apmeklējot Rietumpolu saprotam, ka esam jau braukuši garām šai vietai diezgan lēnā tempā pāris stundas agrāk. Bet neko. Arī tagad atrast ir prieks.

Sākam pārbraucienu no Lilastes uz Ropažiem, arvien biežāk pievēršot uzmanību laikrādim, un darot to biežāk arī kāja uz pedāļa kļūst šķietami smagāka, tomēr gods godam, atļauto ātrumu pārsniedzam tikai nedaudz un pretim braucošajai ceļu policijas ekipāžai neesam interesanti. Ropažos pusminūtes laikā tiek nomērīts mazākais vārtu kvadrāts un dodamies tālāk uz Austrumpolu. Brīnumaini vijīgs kartē tas ceļš uz šo polu. Bet neko. Gustavs pa to laiku cītīgi plāno beigu maršrutu un pārsteidz mūs, tuvojoties Morei paziņojot, ka tagad mēs braucam leģendas pēdējo posmu, tagad posmu no 12. uz 11. un no 11. uz 10. un tad ļauj mums sākt leģendu no sākuma. Tiekam gan tikai līdz 6ajam posmam, bet tā kā visas bildes ir atrastas, pielietojot augstāko matemātiku aprēķinam attālumu, un laižam uz pēdējo polu.

Pēdējais pols, pēdējais orientēšanās punkta gals, pēdējie kilometri un 13 minūtes pirms kontrollaika ierodamies odu un dalībnieku ieņemtajā placītī Siguldā. Un tik tad var īsti saprast, ka nogurums ir un ne tas mazākais. Bet tas jau netraucē parunāties, papriecāties, pasmieties. Un vispār, saldējums Pols tagad ir ieguvis daudz lielāku vērtību manās acīs. :)