Lasot daudzās atsauksmes domāju, ka man arī jāuzraksta kautkas NPK komandas vārdā. Šis bija mūsu otrais pasākums autolistē. Tāpat kā pirms gada startējām elites klasē. Un tāpat kā pirms gada ieņēmām godpilno (iesācājiem-lūzeriem) trešo vietu. Šoreiz no iepriekšējā autolistes sastāva bija tikai es un man sieva Marita. Auto un pilots arī cits - Andris. Ceturtais bija mazāk pazīstams un pieredzējis dalībnieks Ivars. Nu lai vai kā, bet šoreiz sacensības sākās jau stipri pirms sestdienas rīta, jo Marita izrādīja ļoti lielu aktivititāti un vēlmi uzvarēt. Taisnibu sakot šoreiz tiešām mēs bijām daudz gatavāki startam nekā pirms gada.

Nu tad ātri izskriesim cauri interesantākajiem notikumiem. Ceturtdien, kad publicē reglamentu es nejūtos labi, izskatās ka esmu saaukstējies (vasaras sākumā!). Piektdien jau guļu gultā un dzeru siltas tējas, un filozofēju, ko darīt rīt. Nospriežu, ka autolisti nevar tā vienkārši laist garām, braukšu tik vai tā - kaut arī klepoju ik pēc minūtes, balss nav un kakls sāp. Piektdienas vakarā aizmigt protams neizdodas līdz pat pusvieniem naktī. Pamostos īsi pirms diviem, sagaidu zvanu 2.10 un ceļos augšā. Uzvāram rīta termosu, salādējam visu auto, uzpildamies lētajā azūra Nestē, savācam visu komandu un braucam. Esam plānojuši 3.30 novietoties kartes centrā Ropažos vai Plānupē. Līdz 3.30 tiešam nokļūstam Plānupē.

Pa ceļam nokonstatējam, ka tikko iepirktais mobilais internets negrib strādāt, vairaak viņa nav, nekā ir. Nu labi, gan jau iztiksiem. Uzdevums nopublicēts (lasam to telefonā), rēķinam tāpat kā daudzi citi pa gaisa līniju. Sanāk kautkur mežā. Bet nevar būt mežā, jābūt kautkādai pilsētelei. Pārbīdam ekscelī ciparus, bet nekā, nu kautkas ir jādara, aizbraucam uz tuvāko mūsu aprēķinātam punktam miestu - Inčukalns. Izbraukājam to - nekā. Dodamies uz Sēnīti, kas ir nākamais ticamākais punkts. Nobraucam gar vienu stāvlaukukumu - neko neredz, braucam uz otru un mums pretī jau nesas CDT. Bet otrā pusē arī neviena nav. Nu braucam atpakaļ un domājam ko darīt. CDT arī te bija tātād pavisam nepareizi nav. Braucam un te pēkšņi redzam vairākus auto pirmajā aplūkotājā vietā. Neredzējām pirmajā reizē, jo orgi bija paslēpušies aiz lielas fūres.

Un tad jau var sākties. Noskrūvējam, piemontējam. Iegūstam visus materiālus. Domājam ko darīt ar gpx, bet tad par brīnumu mobilais internets uz minūtu sāk darboties. Ideāli, gpx ielādēts un varam kautkur doties. Brauciens var sākties. Sākums pavisam neveiksmīgs Pirmais FAIL gadās pie pirmā orientēšanās punkta. Aizskrienam, autorizējam un laižam tālāk. Pēc tam sākam skatīties, ka vēl ir kautkāds papildjautājums. Sasodīts, bet esam jau ceļā uz makslinieku dārzu. Nolemjam iebraukt atpakaļceļā. Mākslinieku dārzā milzīgs odu daudzums un dažas ekipāžas jau priekšā. Mēs neko atrast lāga nevaram, nolemjam daudz daudz kokus nofotografēt un pa ceļam googlēt. Patusējam kādas divdesmit minūtes, atrastas 2 atbildes no 10, bet toties esam veslīgi sakosti. Braucam vēlreiz uz orientēšanās punktu - jāskaita kautkādas dienasgaismas spuldzes. Bet objektā nav tādas nav. Asprāši orgi - ievadam 0, apstiprinam un braucam tālāk. Nākamais orientēšanās punkts un pār mums nāk apskaidrība, ka papildjautājums atrodas Citās koordinātās. Nu MEGAFAIL. Pagājusi ir vairāk kā stunda, esam ieguvuši 200 punktus. Nu nav labi, nav labi. Sakožam zobus un nolemjam turpmāk nekļūdīties. Es atveru kārtējo Lokets, kamēr konča mutē varu parunāt un kakls arī tik traki nesāp.

Pēc tam gāja labāk - visu varēja atrast. Meklējām orientēšanās punktus, braucām leģendas. Uz deviņiem ierodamies pirmajā speciālajā uzdevumā. Stumsim Pūku. Par laimi rindas nav, uzreiz ķeramies pie stumšanas. Stumjas labi, stūrējas šķībi. Par laimi rocene ir laba un konkurentu auto, nolikta pārāk tuvu finišam, necieš un paši konkurenti tiek cauri ar vieglu izbīli. Lieki nekavējamies un braucam tālāk. Pēc pulkstens desmitiem nāk apskaidrība, ka videoKP un audioKP taču nav uzlikti uz kartes. FAIL. Protams, ka tie atrodas reģionā, kurā mēs esam jau tikko bijuši. Sasodīti milti. Bet nu jau neko - atgriezīsimies, ja būs laiks.

Sākas muzeju ēra. Daudzos esam pirmie, tādēļ saimnieki laipni. Mazais krāmu muzeja vīrelis baigais asprātis - neko neteikšot priekšā. Protams, iepūšam tajā čuru traukā. Neskan. Šinšilas NENORMĀLI SMIRD, man rāva uz augšu, bet es turējos. Saulkrastos redzam, kā CDT auto izbrauc no mazās ieliņas, bet liels pārsteigums, ka satiekam Pēteri un Līvu muzejā. Aha - sadalijušies. Nu ja viņi, tad mēs arī. Puse paliek, puse aizmetās uz riteņu muzeju. Tur savukārt šausmīgi maz vietas un šausmīgi daudz cilvēku. Ilgi meklējam atbildes, bet dažas vienalga nepareizi.

Pēc tam medījam Bubuļus un Pēkas, kas prasa pārāk daudz laika. Es nepiedalos, jo Jūras vējš manam kaklam un klepum galīgi nav vajadzīgs. Palieku sargāt auto, jo atstājām to puslegālā vietā. Pēc tam dodamies lēkāt un šaut. Pa ceļam atklāju, ka Rietumpolam ir jābūt kautkur šeit. Ir zināma visa N koordināta, bet E trūkst pēdējie 3 cipari. Iebakstu kartē, novelku līniju - ceļu tā šķērso tieši vietā, kur kartē iezīmēta caurtece. Šaubu nav - tam ir jābūt tur. Piebraucam - bet nekā nav, nav pat īstas caurteces tikai purviņš. Kartē 100 metru uz priekšu ir vēl viena caurtece, piebraucam - tur vismaz ir kautkāds trubas gals, bet no KP ne vēsts (vēl jau nav arī zināms, kāds tas Pols izskatās, jo tas taču mums pirmais). Un tad Marita TO ieraudzīja. Ak dies kādi mums bija prieki! Bijām atraduši pirmo polu īsi pēc pusdienslaika - ap 2 dienā. Autorizēt gan to nevaram, jo vajag atklāt vēl pāris orientēšanās punktus.

Marita izleca ķenguriski, Andris izšāva pa Pūku un devāmies tālāk. Tālāk nekā jautra un interesanta nebija - visu ko meklējām atradām, MEGA kļūdas vairs nebija, jo labojām jau pielaistās. Ap 4-5 piekusām, visi sāka migt ciet, bet tad izvēdinājuši mašīnu un iedzēruši enerģijas dzērienu. Puikas un meitene bija gatavi tālākam. Man apnika lasīt karti, gribēju pastūrēt. Nostūrēju divas leģendas. Sapratām, ka tomēr labāk man ir pie kartēm un laptopa, jo Andrim paliek stipri nelabi, ja viens viņš nav pie stūres. Tad viss atgriezās vecajās sliedēs. Pēdējā leģenda, kuru braucām bija vienkārši izcila. Ja visas citas aizmugure bļāva, lai brauca lenāk, jo nepaspēj visam izsekot, tad te ierobežojums vairs nebija objektu pamanīšana, bet gan ceļa segums un braukšanas prasme. Nobraucām rekordīsā laikā un paspējām uz finišu. Ieradāmies veselas 5 (!) minūtes pirms sava finiša laika. Nu tas laikam ir rekords - tik daudz laika mums nekad nav palicis pāri.

Un tad es arī biju izbeidzies. Galva nu jau nesāpēja ik pa brīdim, bet gan visu laiku. Balss vairs nebija vispār, ko nevarētu teikt par briesmīgām kaklasāpēm un klepu. Lokets tur vairs nelīdzēja. Marita ļoti gribēja palikt līdz apbalvošanai, bet es nevarēju vairs izturēt. Bija jābrauc mājup. Nolēmām, ka ja mājupceļā pienāks sms un būsim top3, tad griezīsim riņķī. Feelings gan man bija tāds, ka top3 nu nekādi nevaram būt, jo kļūdu bija pārāk daudz. Īsziņa atnāca, kad es jau biju gultā...

Noslēgumā japateicas komandas biedriem, kuri izturēja manu nepārtraukto kāsējienu un kluso runu un organizatoriem, kuri uzrīkoja šo lielisko dienu. Gaidam nākamo.

komandas NPK vārdā,

gincha