Kā jau iepriekš minēts, 25. septembris NPK kalendārā šogad tika ierakstīts jau dikti laicīgi kā aizņemts. Šajā laikā notiks autoliste.lv organizētais nakts pasākums “Ezīša miglājs”, un šogad tajā beidzot startēsim arī mēs. Iesācēji gluži neesam, bet pieteikušās ir arī citas tradicionāli pazīstamas spēcīgas komandas, kuras pārspēt nebūs joka lieta.

Gatavošanās

Komandā šādos pasākumos pamatā esam mēs trīs – es, gincha un Marita – un 4ais cilvēks rotē. Ideālais komandas izmērs jau labu laiku ir atzīts esam 4 – aizmugurē esošie var brīvi sēdēt un operēt, un ir arī pietiekami daudz cilvēku dažādu uzdevumu veikšanai. Uz šo pasākumu devāmies šovasar bieži vien kopīgi jau pavadītajā sastāvā – es, gincha, Marita un Rūdolfs. Viss kā jau tradicionāli, es pie stūres, gincha – pie kartēm, navigācijas un plānošanas, Marita & Rūdis – uzdevumu risināšanai uz vietas, kontrolpunktu meklēšanai un visam citam

Gatavoties visādi citādi īpaši daudz nesanāca. Sākumā bija plānots, ka būs vēl otrs pilots bez manis, kas mani atbrīvotu arī dažādiem plānošanas un uzdevumu risināšanas darbiem. Tādēļ septembra sākumā auto tika ievilkts vads no akumulatora, lai 220V trafs varētu pavilkt divu laptopu jaudu (ar diviem laptopiem tas grib ēst jau akumulatora enerģiju – ar piepīpētāju vairs nepietiek). Diemžēl šis plāns izpalika, jo otru pilotu darbs atstāja uz šo laiku komandējumā ārzemēs. Vēl arī dažādu sakritību pēc tieši pēdējās divas nedēļas pirms Ezīša miglāja darbā bija ļooooooti aizņemtas, kā rezultātā visa gatavošanās notika formātā – darbā izlasīt reglamentu tiklīdz publicējās, satikties 5d vakarā un izdomāt plānu, un viss… 5d apspriede beidzās ar secinājumu, ka loģika ir tieši mans jājamzirdziņs, bet man būs citi uzdevumi, kam pievērsties, līdz ar to vakars līdz pat 5iem no rīta tika pavadīts kodējot tooli, kas mācētu ātri manā vietā rēķināt dažādas matemātiskās loģikas izteiksmes utt. Toolis gan izrādījās absolutely useless Bet nu labāk sagatavot tādu, nekā pēc tam kost pirkstos – nu bāc, šito tak es gribēju izdarīt un tagad reāli tas kož komandai.

Zvaigžņu meklējumos

Kā gadījies, kā ne, mūsu komanda pēc sešreizējas(!) reglamenta pārlasīšanas (katrs vienu reizi un vēl arī es ar ginchu vēlreiz citā dienā) bija sapratusi, ka Ezītis ir pazaudējis tikai vienu sainīti. Un ka reāli šo 1000 punktu bonusu iegūs tikai viena komanda. Tādēļ start vietā ieradāmies jau laicīgi, lai jau 8os varētu startēt un skriet pēc zvaigznēm & sainīša. Tā kā bijām pat pārāk laicīgi – nedaudz arī patrenkājām Maritu pa vietējiem meža ceļiem, lai pierod pie auto pedāļu jūtīguma utt.

Starta plāns bija – sākumā pilotē Marita, kamēr es nodarbojos ar tooli un sagatavoju to tālākam darbam gincha rokās. Pēc tam mainamies atpakaļ un tālāk jau dodamies ar mūsu pašu stratēģiju, kas spēcināta ar tooļa atsauksmēm par to, kuras zvaigznes apmeklēt un kuras nē (dikti gudra sistēma bija izveidota). Šis plāns gan izgāzās ļoti ātri, pat divkārši Proti – pirmkārt, man jau izsenis ļoti ātri paliek slikta dūša sēžot aizmugurējos sēdekļos un nodarbojoties ar lasīšanu. eXpotīcijas laikā gan man bija izdevies saskaitīt pēc apraksta pareizi Pēkus un Bubuļus, tādēļ šoreiz bija cerība, ka es paspēšu sagatavoties pirms man paliek slikti. Cerības gan diezko neattaisnojās. Otrkārt – orgi ļoti viltīgi bija iemānījušies ar LU matemātiskās loģikas materiāliem, lai gan reāli esmu pārliecināts, ka Lācītis tādus savu mūžu nav redzējis Līdz ar to toolis izrādījas bezjēdzīgs un negulētā nakts bija lieki izšķiesta vējā Bet nu nekas – vismaz atsvaidzināju savas programmēšanas iemaņas un algoritmus brīvas formas izteiksmju tulkošanai datoram rēķināmā formā.

Kamēr es pa aizmuguri trenkāju loģiku un gaidīju, kad man paliks slikti, tikmēr mēs jau bijām paspējuši apmeklēt vienu tuvējo tukšo punktu, un atraduši arī pirmo zvaigzni – 32. Pie šīs zvaigznes bija iestājies Tas brīdis – es vairs nevarēju turpināt darbu (kurš bija bezjēdzīgs in the first place) – un es nonācu pie sava rumaka stūres jau pirmajās 20 minūtēs pēc starta Tā kā es domāt pilnībā varēju, nevarēju tik lasīt un nodarboties ar kompi, tad vienojāmies, ka es loģiku risināšu galvā un aizmugurē sēdošie būs manas acis un grāmatvedība.

Tālākais jau ir saplūdis vienā lielā izplūdušā lentā kādu gabaliņu – visu laiku bija tāds action, viskautkas notika, skriešana, ķeršana, meklēšana Aizmugurē sēdošie ļoti veiksmīgi paši tika galā ar loģikas uzdevumiem, pieslēdzot mani tikai tad, kad paši netika galā, vai arī pārbaudīt, vai viņu loģikas ķēdītes ir pareizas un noteiktus punktus var izslēgt. Diezko viegli galvā paturēt 60 punktus, risināt loģiku un vēl gasēt pa nakti pa ceļiem īsti nav, bet nebija arī tik traki. Ātrums nedaudz kritās līdz 80km/h, bet uz priekšu tik un tā kustējām raiti. Turklāt, ja Lācīša aprakstu sadala pa grupām – vispirms visi 4ie, pēc tam 5ie utt – tad ir vienlaicīgi jāoperē ar daudz mazāku punktu skaitu un arī Lācīša pastāstu skaits samazinās. Nedaudz gan šādi galvā risinot loģiku un paralēli vēl pilotējot ieberzāmies ar 50-ajiem punktiem, lai gan ne pārāk traki, jo punkti bija pa ceļam tik un tā, un vienkārši nedaudz laika tika izšķiests, meklējot stabiņus ceļa malā un meklējot kontrolpunktu. To, ka stabiņi ir tikai pie zvaizgnēm, sapratām tikai laika gaitā – ja nav stabiņa, nav arī zvaigznes. Reglamentā bija rakstīts organizatoriem tik tuvajā implikācijas formā – zvaigznītes ir atzīmētas ar stabiņu ceļa malā. Bēēēēt… ja zvaigznītes nav? Ņemot talkā dīvainās uzvedības implikāciju, skaidrības īsti nav, jo nekas nav pateikts par to, ja nav zvaigznītes – kas tad notiek ar stabiņu. Tas gan pārāk netraucēja, tikai sākumā iztērējām pāris liekas minūtes vietām izsūtot izmeklēšanas komandu ārā no mašīnas vietās, kur stabiņa nebija.

Mums veicās tīri labi, un punktus apmeklējām stipri efektīvi. Nezinu kā citām komandām, mēs laikam bijām izvēlējušies netradicionālu maršrutu, jo konkurentus ceļā sastapām ļoti reti, lai neteiktu, ka praktiski vispār ne. Braucām par itkā visādām pazīstamām vietām, bet nu šis bija absolūti pirmais pasākums, kad man nebija nojausma, kur mēs atrodamies. Tikai tik, cik stūrmanis pateica – reku, šite ir Panda cache, šite ir tas, šite ir šitas Ap to laiku, kad tuvojāmies centram, mums jau bija atrisinātas praktiski visas zvaizgnes, nezināmas bija tikai kādas 2, un bija laiks pieņemt lēmumu par Ezīša sainīti…

Sainītis…

Šīs objekts bija mūsu sacensību pasākuma nagla Gan labā, gan ne tik labā nozīmē. Kā jau minēts, mēs bijām sapratuši, ka sainītis ir tikai viens uz visām komandām, un līdz ar to tā komanda, kura to iegūs savā īpašumā visreālāk varēs arī kandidēt uz pjedestālu. Kā mēs vēlāk uzzinājām, tad tā gluži nebija taisnība, un mēs tikai mierinam sevi ar domu, ka mēs par laimi nebijām vienīgie, kas to tā bja sapratuši Kā arī uz pjedestāla tikām tik un tā, gan galīgi ne tajā klasē, kurā bijām iecerējuši – 2. vieta domātāju (punkti vs. nobrauktie km) klasē.

Tātād, pēc tam, kad mums bija izdevies izrēķināt melnā cauruma atrašanās vietu, bija laiks pieņemt lēmumu – vai mēs pēc sainīša tiecamies, vai tomēr dodameis zvaigžņu medībās. Punktus bijām apmeklējuši ļoti raiti un jutāmies ahead of the game. Galvenie konkurenti gan arī noteikti bija jau izskaitļojuši, kur atrodas sainītis, bet, ņemot vērā, cik sarežģīti tas nācās mums un ka mēs atradāmies ļoti tuvu sainītim tajā brīdī, tad tika pieņemts būtisks stratēģisks lēmums – doties pēc sainīša. Mēs diezgan labi apzinājāmies, ka tas, visticamāk, nozīmētu mūsu sacensību beigas vai arī būtiski sačakarētu rezultātu, kas mūs nomestu no pjedestāla. Bet kautkā tā sanāca, un bijām pārliecināti, ka mums tomēr ir iespēja sainīti tomēr atrast pirmajiem…

Pie Melnā cauruma es joprojām nezināju, kā ir jāpiebrauc klāt, tādēļ komanda devās izpētes ekspedīcijā no netālu esošā dzīvojamo māju rajona. Cauruma atrašanās vieta bija ļoti ticama (jo Ezītis taču klīda gar upīti), bet bija jau iezagušās pamatīgas šaubas, ka risinājums ir pārāk vienkāršots, lai būtu pareizs. Katrā gadījumā, kamēr komanda devās Melnā cauruma pārmeklējumos, es tiku atstāts auto izdomāt jaunu teoriju, kā atrisināt zudušā Sainīša mistēriju un nodrošināt komandu ar backup informāciju, ja nu kas…  Pēc kāda laiciņa, kad Sainītis nu ne-par-ko nedevās rokās, metām jau sainītim ar roku – kāds konkurents laikam jau ir paspējis pirmais – kad pa rāciju atskanēja instrukcijas “met aprēķiniem mieru, sainītis man ir kabatā, skaties tālāko stratēģiju” Ugh, kas tie bija par priekiem – bija skaidrs, ka esam tikuši uz pjedestāla, un tagad tikai ir jāizrēķina visizdevīgākā stratēģija kā saglabāt punktu pārsvaru un jāfinišē.

Tā kā Vangažu punktus bijām laiduši garām mūsu steigā pa lielo šoseju skriet pēc Sainīša, tad plāns tika nosprausts – savākt abus tuvējos Vangažu punktus, un finišēt. To veiksmīgi, ar neliela rallija palīdzību, paveicām ļoti īsā laikā un plkst 00:08 mēs piečekojām pēdējo finiša kontrolpunktu. Tālāk jau sekoja savstarpēji apsveikumi ar trases finišēšanu un neliels maldu ceļš līdz orgiem.

Nonākot finiša vietā, orgi bija stipri pārsteigti par mūsu ierašanos. Pēc tam, kad izrādījās, ka mēs tik tiešām esam finišējuši, mēs devāmies atdot mūsu Sainīti un saņemt savus ar nerviem samaksātos 1000 punktus Ja neskaita sabojātā rezultāta škrobi, tad tālakais pat ir zināmā mērā ļoti komisks Notikums Liels bija mūsu apjukums par neviltoto orgu šoku – Jūs atnesāt VISU sainīti? Pāgāja zināms brītiņš, kamēr mēs sapratām, ko orgi ar to ir domājuši, un KĀPĒC viņi ir tik šokēti Taisnības labad, man vienubrīd iešāvās prātā doma – nu kāpēc gan orgi tajā Sainīti ir salikuši tik daudz zaptes burciņu un mums ir jāstiepj visu komandu zapte – bet šī doma tika ātri atrisināta argumentējot, ka tie tomēr ir 1000 punkti, tikai vienai komandai tiek, nu tad jau jābūt kautkam īpašam. Un kas gan var būt vēl īpašāks un apsveicamāks par to, kā visiem dalīniekiem sagādā patīkamu aveņu ievārījumu pie tējas Lai arī cik dīvains šāds domu gājiens neliktos orgiem, noteikti nevar noliegt, ka tas ir loģisks un ticams skaidrojums. Un nebūt ne tā trakākā loģika, salīdzinot ar to atbildi, kas tika sniegta CDT Pēterim weblapā uz viņa uzdoto jautājumu (un kā vēlāk atklāja orgu aizkulišu melnais blociņš, tad paši orgi arī sajūsminājās par to atbildi) Žetons par to orgiem no manis

Lai nu kā tur būtu, sekoja neliela cepšanās par to, kuram tad nu ir taisnība. Tika izsūtīts apkārtraksts par to, ka Sainītis ir domāts nevis sainītis, bet gan metaforiskie “Sainīši”, un orgi veikli nogādāja Sainīti atpakaļ tam piederošā vietā. Mums tika piedāvāta arī iespēja atcelt finišu un turpināt sacensības, tomēr mēs pēc nelielas apspriedes secinājām, ka tā mēs tikai savu rezultātu sabojāsim un spēcīgais morālais trieciens arī bija darījis savu – bija zudis viss entuziasms kaut ko šovakar vēl darīt…

Rezumē

Lai arī gribās nedaudz pamētāties ar akmentiņiem orgu dārziņā (vienu sīciņu par neatrunāto stabiņu zvaigžņu ne-esamības gadījumā un vienu tādu lielāku par neskaidro Sainīti, kas izrādījās nemaz neesam Sainītis), un vienu mūsu pašu dārziņā (ko gincha jau piesauca autolistes atsauksmēs), pasākums tomēr tika atzīts par ļoti labu esam par spīti visam Pēc tam, kad noplaka mirkļa skābums un negatīvās emocijas, Rīgā jau spējām atkal priecāties par to, cik labs tomēr pasākums bija sanācis, un, ka patiesībā mēs ļoti labi nostartējām pat ar šādu misēkli. Pasākums arī bija ļoti labi izdomāts, interesants un mums nevienu brīdi nebija garlaicīgi. Ļoti patika tas, ka mūsu bažas par aizmugurē sēdošo mocīšanos ar garlaicību atrisināja tas, ka loģikas uzdevumi bija saprotami pat nematemātiķu prātiem. Līdz ar to visa komanda bija nodarbināta visu laiku, kas parāk bieži negadās (šī, mandomāt, ir pirmā reize). Zupa, tēja un ugunskurs finišā arī bija ļoti patīkami izdomāts un noorganizēts (mums gan nesanāca to izbaudīt kā plānots). Un visā visumā ļoti labs un kvalitatīvs pasākums. Lielum liels paldies organizatoriem, un jāgaida jau atkal nākamais pasākums