Izlasījuši reglamentu, esam dilemmas priekšā. Neviens neesam tehnoloģizētie gadžetomāni, bet redzam, ka atteikšanās ar to visu ķēpāties nozīmē zaudēt daudz laika un daudz KP, salīdzinājumā ar tiem, kas to (ķēpāties) darīs, piekrišana- nozīmē zaudēt to foršo sajūtu, kad vienārši brauc un baudi uzdevumus un pasākumu kopumā. Nu kāpēc nav agrākās „bez GPS” klases? Bez īpašas sajūsmas meklējam, velkam, instalējam, apgūstam, čakarējamies, kaut kas darbojas, kaut kas nē... Publicētajos materiālos daudz pazīstama, skatoties videoleģendu, gaidu- varbūt gar manām majām arī nobrauks?:) Sociālais taisnīgums ir uzvarējis- agrāk, lasot pasākumu atsauksmes, domāju- re, atkal kādam paveicies, ka pasākums tieši viņa rajonā, kur viss zināms. Nu tad beidzot arī manējā ietrāpīja- leģendas finišs pa gaisa līniju 6km no manām mājām. Pasmejamies, ka teorētiski varētu braukt pakaļ kaut tūlīt, ja vien džentlmeņu sporta un pašu godīgums netraucētu. Nolemjam 7:15 tikties pie manis, lai 8:00 būtu finišā. Iegūtais laiks kompensēs zaudētos pa ceļam dabūjamos papildpunktus.

Draudzīgo konkurentu sadarbība sākas jau krietni pirms pasākuma. Ap 2 naktī, atsaucoties uz brēcienu twitterī, sūtu ekipāžai kartes, kuras vai nu skaips, vai meža vidū dzīvojošā Zaisa sakaru īpatnības, vai abi kopā sola nogādāt 4h laikā, un tā arī ir- skaipa plunkšķis seko uzreiz pēc modinātāja sadistiskās īdēšanas.  Paņemu telefonu, un pamostos- pirms pieciem iekritusī īsziņa „Guli?” no CDT Pētera rada nojautu, ka kaut kas ir gadījies. Atsaucos, un jau pēc dažām minūtēm CDT ir manā pagalmā un šajā agrajā stundā izkliedz savu sāpi visiem kaimiņiem manā un tuvējās mājās. Labi, ka es braucu Tautas klasē- „ dadomāsies-nedadomāsies” jociņš kā Elites dalības kritērijs papildus brīvprātīgajam mazohismam ir ļoti tālu aiz manas humora izjūtas robežām. Precīzi laikā ierodas mana ekipāža- Guntis, Ilona un Anete (pirms miljons gadiem reiz jau visi braucām zem Walts2 karoga, un esam kopā atkal) un ir pārsteigti, ka māja jau pilna.  Gandrīz pietrūka krūzīšu kafijai. Ilonas laptops dabū OziExploreri, bet nedabū NokiaSuite- Nokia lapā tas pēkšņi vairs nav atrodams.  Apgūt citus risinājumus nav laika, tāpēc orgu gpx izceļojas caur 5 iekārtām, līdz galu galā nonāk tur, kur tam jābūt.

Dažas minūtes pēc 8 esam videoleģendas finišā. Pirmās cilpas izmetam vēl pirms hinta izlasīšanas, Ilona un pēc tam arī Anete pagūst paraustīt ķemertiņa durvis, bet tā kā tās nepadodas, nospriež, ka sezona vēl nav atklāta un met mieru. Pa to laiku ir pamanīta papildus info, un metamies meklēt norādītajā virzienā.  Vispirms nesteidzīgi, izvēloties zemajā un purvainajā ezera piekrastes mežā sausākās vietas, pēc tam jau steigā, zem kājām neskatoties un tās samērcējot. Atgriežamies pie mašīnas, mērām vēlreiz, vēlreiz un vēlreiz. Paplašinām pārmeklējamo sektoru. Noskatāmies video beigas vēlreiz, lai precizētu atskaites punktu. Salīdzinām kompasu rādījumus ar konkurentiem.  Vienubrīd mežu ķemmē jau vienlaicīgi trīs ekipāžas vienmērīgā izkliedē. Pēc stundas mēs esam turpat, joprojām bez KP, tikai nu jau ar slapjām kājām un nikni uz organizatoriem. Apdomājam, vai nemest mieru, kad izdzirdam otras ekipāžas sašutuma pilnu izsaucienu telefonā: „Bet tas ir uz pilnīgi citu pusi!!!” un redzam viņus auļojam mūsu jau apčamdītā ķemertiņa virzienā. Vīru rāvieniem durvis padodas un KP ir tur- gandrīz pretējā virzienā, nekā norādīts.  Organizatoriem fui.

Braucam uz tuvāko punktu- orientēšanās KP312. Ozi ar GPS mums sajūgt neizdodas. Atsevišķi ņemts, mūsu Garmins ir derīgs pārbraucieniem no viena punkta apkaimes uz nākamo, bet ne punktu meklēšanai pa krūmiem. Tā kā mūsu attieksme pret orientēšanos ir drīzāk oldskūlīga, tad īpaši par to nesatraucamies līdz brīdim, kad, lēni pār saknēm aizkratījušies līdz >600m no punkta, secinām, ka tuvāk piebraukt nevaram, kartē noskatītie orientieri īsti dabai neatbilst, bet bez tiem atrast punktu mums cerību maz. Pamēģinām pabrist mežā, tad piebraukt savādāk, atkal neveiksmīgi, un negribot atkārtot iepriekšējo sniegumu- vairāk kā stunda uz KP, laicīgi atkāpjamies. Sākums mums galīgi nepatīk, pēc īsas apspriedes nolemjam braukt leģendu no Vārpām. Lai arī pa zemes ceļiem nākas vilkties gliemeža gaitā, beidzot ir sajūta, ka kaut kas notiek, arī KP spīd pa gabalu.  Sākam svītrot- uz Tvaika mašīnas uzdevumu pagūt vairs nevaram.  Nolemjam doties uz Riekstukalnu, bet pēdējā brīdī pirms nogriešanās mežā pamanām, ka tas vēl nav atvērts. OK, tad izmetam līkumu līdz Daugmalei, ko sākumā gribējām izlaist.  Braucam leģendu- šī ir vēl lēnāka kā iepriekšējā, pāris posmos auto grasās sēsties uz vēdera, ceļš acīmredzami nekalibrējas, un mēs vienubrīd sākam šaubīties, vai braucam pareizi. Lai vai kā, punkts ir rokā, laižam atpakaļ uz Riekstukalnu, ceļā pildot Karlsona testu. Anete zina gandrīz visu, nākas minēt tikai dažās vietās. Kad piebraucam, neesam vēl beiguši, turpinām burties, līdz orgi, nevarēdami sagaidīt, nāk komunicēt paši- esot garlaicīgi. Guntis un Anete paliek pildīt Satiksmes testu, kamēr mēs ar Ilonu dodamies mežā. Nedaudz piešaušanās pie mēroga un saduram visu pa nullītēm. Vienīgi „viena dur, otra gaiņā odus” taktika jāpilnveido, citādi vietām gandrīz nav iespējams koncentrēties duršanai. Un, protams, mēs zinām, ka reljefa izvēle liecina par to, cik ļoti orgi mīl dalībniekus.:)

Ap diviem iznākam no meža, izsvītrojam visu, kas pa šo laiku neglābjami nokavēts, un braucam braukt Pulkarnes leģendu.  Stūrmanis jauc puses smagā formā, bet galvenais ir komandas saprašanās- visiem ir jautri, un tikai vienu reizi patiešām nogriežamies nepareizi. Dabūjam rokā KP un lidojam uz Jūrmalu, pa ceļam secinot, ka mest cilpu uz Plakanciema un Olaines apkaimes KP kaudzīti mēs acīmredzami nepagūstam- ir 15:00, bet mēs gribam Autolistes muzeju. Ilona grib braukt uz kādu pa ceļam esošu KP Jaunmārupes rajonā, kas viņas Garminā ir, bet manā kartē nez kāpēc- nav. Atliekam līdz apstākļu noskaidrošanai. Vēlāk viņa konstatē, ka tās ir pašas mājas.

Jūrmala ir otrs reģions, kur daudzi gadi aizvadīti un visi šortkati labi zināmi. Ik pa laikam Garmina balsī parādās izmisums, manot, ka to neklausa, bet no pakaļbeņķa skan brēcieni: „Netici viņam! Brauc taisni!”. Autolistes muzejs mums patīk, vienīgi, kad parāk ilgi nevaram atrast atbildi uz 1.jaut. par apmaldīšanos priedēs, minam, neuzminam un laižam. Pirms koordināšu publicēšanas gan nez kāpēc bijām iedomājušies, ka muzejs būs Māras šķūnītī.:D

Nākamo slēdz Aspaziju, laižam uz turieni. Muzejniece, nepieredzēto ļaužu masu izbiedēta, rūpīgi ieslēdzas aiz katra apmeklētāja. Kaut arī manāmi uztraukusies, darbojas kā rūdīta, izbijusi učene- tā kā iedrošina, tā kā virzienu trasē parāda, bet līdz galam neko priekšā nesaka. Atrodam visu, tiesa, brīdis mulsuma tiek pavadīts, kamēr noorientējamies, kura no divām ne-klavierēm ir harmonija. Visādam gadījumam atveram vāku un saskaitām zobus arī tam otram. Nogurums liek sevi manīt- lai koncentrētos uz skaitīšanu, katrs „do” ir skaļi jānospiež. Atceļā piestājam Majoros. Ilona un Anete iet uz muzeju, mēs ar Gunti rēķinām, cik alus varētu nopirkt par visu Jūrmalā iztērēto naudu. Ilona un Anete atgriežas, kundzītes esot bijušas skarbas un nepielūdzamas. Zvans draugam, kas uz pirmo jautājumu: „No kura gada Tu dzīvo Jūrmalā?” sniedz cerīgu atbildi: „No 1956”, bet uz pārējiem bezcerīgu: „Mana māte zināja...” . Tā kā pieminētā māte ir mirusi 1975.gadā, bet šķīvītis un 2 sveces mums nav līdzi, tad rezultāts ir 2 neuzminēti jautājumi. Atliek Brīvdabas muzejs, pa ceļam ievērtējam, ka pēdējos gados regulāri applūstošo ceļa līkumu zem dzelzceļa tilta pašvaldība ir apbruņojusi ar betona mūri. Neinteresanti... Muzejā visām ēkām durvīm striķi priekšā, liekot skatīties pa gabalu. Salasīt „tīklu piederības zīmes” jau ir kā burtot zemākās rindiņas acu ārstaplakātā. Kad atrodam mezglu, nospriežam, ka šī ir tā vieta, kuras dēļ bija prasīts tālskatis, jo neredzam neko. Tālskata mums nav, pametam ašus skatus visapkārt (kad ieradāmies, muzejkundzīte klīda pa teritoriju), veram ekspozīciju vaļā, un- rokā ir!

Atstājot Jūrmalu, savelkam galus. 2 stundas ar astīti atlikušas, varam pagūt labākajā gadījumā 3 punktus. Ņemam Varkaļu kanāla orientpunktu. Atrodam viegli. Šis ir mūsu pirmais atrastais orientpunkts, tāpēc esam visai pārsteigti, ka tiekam sūtīti nevis tuvējos krūmos ērces skaitīt, bet daudzus km atpakaļ uz Jūrmalu, kur tikko esam visu pabeiguši. Nu ko, pameditējam ar sejām Dubultu virzienā un ierakstām tik, cik rāda sagūglētās Dubultu baznīcas bildes. Šī ir ēka, kurā mani uzņēma pionieros, un uz kuras mums uzlikās kartē iezīmētais KP. Kā rāda rezultāti- nepareizi. Pie šī punkta, novērtējot, cik daudz (pareizāk, cik maz) mums ir atklājusies Vasas informācija, kļūst skaidrs, ka skriet mums vairs nav kur.

Braucot Skultes leģendu, mūs aptur CP un liek pūst trubā. Guntis izpildās garlaikoti un ierasti- gan viņš, gan CP ir šī rajona piederīgie un ar to nodarbojas ikdienā. Nogurums liek sevi manīt, un virzienus jaucošais stūrmanis nāk ar jaunu sniegumu- nu jau jauc ne tikai labo un kreiso, bet arī labo un taisno. Beidzot ir viena leģenda, kuru iespējams izbraukt pusstundā, nevis stundā- apdzīvota vieta izrādās pluss, jo ceļi normāli kalibrējas. Esam priecīgi un dodamies uz saldēdienam atstāto fotoleģendu- tādas mums patīk, un arī laika ir gana. Pukojamies par leģendas maršrutu, kas ved pa dzīvojamo māju pagalmiem, liekot mums ielauzties citu privātajās vidēs (nu cik reizes ir jākritizē, lai to sadzirdētu?), bet kopumā viss ir forši līdz 26.orientierim, kurš ir nekāds. Mēs to neatrodam. Dotais attālums šajā vietā mums nedod neko- tā kā jau sākumā redzējām, ka attālumu nav, tad odometru nemaz nenullējām. Izbraucam visu posmu, līdz sākas pilsētas apbūve, un neatrodam pilnīgi nevienu tādu krustojumu. Viens gan ir līdzīgs (tas pats, pa kuru iepriekš izgriezāmies), tomēr ne tāds, bet nu labi,  ja cita nav, jāmēģina tas pats. Iebraucam, nākamais krustojums vai nu nesakrīt (tātad nepareizi), vai nu nav leģendā. Testējam „ ja nekas nav teikts, tad taisni”- strupceļš. Ok, tad „ja nekas nav teikts, tad pa galveno”- un braucam pa reiz jau braukto ceļu, līdz nonākam krustojumā, kurš pilnīgi noteikti nav nākamais leģendā, bet braukšanas virzienu bez tālākam norādēm uzminēt nevar. Skaidrs- tātad nepareizi. Kamēr cīnāmies, pietiekošais laiks ir kļuvis nepietiekošs. Arī tad, ja nākamais mēģinājums būtu veiksmīgs, leģendu izbraukt mēs vairs nepagūtu, tāpēc atliek ripināties uz finišu. Jau pēc noparkošanās virzienus jaucošais stūrmanis izstrādā pēdējo jociņu- skaidrojoties, kam ko ieliet, sajauc kafiju ar cukuru.

Finišā mēģinām protestēt par videoleģendas KP nepareizi norādīto virzienu, kā dēļ pakāsām precīzi stundu, taču tiekam atšūti. Atmetam ar roku, lai nebojātu garīgo, bet ja cīnītos par godalgotajām vietām, tad būtu nikni. Par to pašu KP otrreiz orgiem fui- šoreiz par kļūdu neatzīšanu.

Kopumā ņemot, mums pietrūka satura- Karlsonu satikām tikai wap testā, bet uz dabā esošajiem Karlsona uzdevumiem nepaguvām. Dabā pietrūka vizuālā baudījuma- skaistu vietu kontrolpunktos un leģendās, bet tāds nu laikam tas bijušais Rīgas rajons ir. Laba kompānija, labs laiks, iemesls sanākt kopā veciem paziņām, ierastie jociņi un zobošanās... diena jebkurā gadījumā ir izdevusies, un orgiem - paldies, jo bez jums šīs dienas nebūtu!