Nu jau būs kāds laiks pagājis, kopš esmu piedalījies S/O Autoliste rīkotajos auto orientēšanās pasākumos, tomēr rakstījis šeit par to neesmu to pašu iemeslu dēļ, kāpēc šeit neesmu rakstījis arī par daudz ko citu. Tomēr, tā kā pirmoreiz šajā pasākumā sanācis ir uzvarēt (kopā ar komandu “Enkura Pastnieks”), varētu šo tradīciju lauzt un uzrakstīt pāris teikumos, kāpēc tad tur ir interesanti un vēl nedaudz kaut ko.

Pasākumā piedalījos kā universālais kareivis, kuram bija jādara viss tas, ko nedarīja šoferis Edgars un maršruta plānotājs-navigators Edijs. Vārdu sakot – nekas daudz. Iepriekš esmu iejuties navigatora lomā un lielas lažas arī nav sataisītas, bet vairāk man navigēt nedod :)

Šogad pasākums sākās jau gada sākumā – ar galvas mežģīšanas uzdevumiem katru mēnesi – kopā četriem. Šajā posmā mūsu komanda startēja cienīgi, neiegūstot vien dažus punktus, kuru apjoms bija mazāks par to, ko var iegūt, apmeklējot vienu kontrolpunktu. Tā teikt, devām pretiniekiem handikapu. No vienas puses – uzdevumi interesanti, bet no otras – jaunpienācējam šādā pasākumā tas varētu būt papildus šķērslis.

Pasākuma starts bija paredzēts naktī no piektdienas uz sestdienu, plkst. 2:00. Piektdien no darba pasākuma pēc pāris aliem ieskrēju veikalā pēc pārtikas nākamajai dienai (banāni un šokolādes batoniņi, kā arī ledus tēja). Pēc tam fiksi mājās un nedaudz pagulēt.

Pulksten vienos nozvanīja modinātājs. Gulēts nav daudz, tāpēc mosties nepatīkami. Mantiņas vakar gandrīz jau sakravāts, fiksā nakts brokastu uzkoda un dodos lejā, pēc brīža piebrauc Edgars ar pasākuma transportlīdzekli – Land Rover Discovery un laižam pie Edija, kurš mūs sagaida ar pankūkām.

Klāt divi, parādās pieejamais uzdevums. Kaut kas pazīstams – kartes fragmenti. Bet pēc tam seko ideju trūkums, ko tad īsti tur jāsameklē. Idejas rodas, tiek atmestas, bet galvenā problēma – šonakt nedarbojas LGIA serveris. Beigu beigās noderīgākais izrādās Kurtuesi piedāvājums. Pēc kārtīga iespringuma tomēr uzdevums tiek pieveikts un varam startēt, bet pulkstens ir jau 4:30 un daži konkurenti jau ir trasē. Citi, savukārt, ir nevis trasē, bet aizgājuši gulēt, lai startētu tautas klasē (tāds formāts ar tādām iespējām).

Uzreiz jāsaka, uzdevums nepatika. Risināšana īsti nebija iespējama meža vidū, kā to darīja kādas citas ekipāžas un, manuprāt, ar tik grūtu uzdevumu bija sabojāts elites klases starts.

Bija jau kļuvis visai gaišs un mēs sākam vākt punktus. Sākam ar krietnu devu leģendu izbraukšanu un tēmējam uz iebraukšanu vienā no tiesnešu punktiem uzreiz pēc atvēršanas. Šajā punktā ir jāmēģina uzminēt, cik dB skaļš ir pašu auto dzinēja toksnis. Šo uzdevumu veicam godam, jo organizatori tomēr uzdevuma noteikumus devuši visai brīvā formā, attiecīgi minam vērtības 43, 44, 43 un auto darbībā neko nemainām.

Turpinām braukt tās pašas leģendas (kaut kas stipri līdzīgs rallija leģendai – attālumi un krustojumā veicamās kustības), pa reizei atverot kādu orientēšanās punktu. Visai ātri secinām, ka otrās daļas orientēšanās uzdevumiem būs baznīcas.

Visu darām tādā tempā, ka nav laika ne ar ko iestiprināties, tāpēc katrā mazākā pauzītē jāizmanto iespēja.

Pabeiguši leģendu, iebraucam pēc diviem orientēšanās punktiem. 308. punktu (Galējā izmisuma punkts) mums rāda 300 metrus pa labi pļavā, 309. ir uz priekšu. Piedāvāju aizbrist pakaļ, kamēr biedri aizbrauc pēc otra punkta. Karte rāda, ka punkts ir upes krastā; pēc redzētā šķiet, ka šajā krastā, bet pārliecības nav un arī nojausmas par upes platumu. Misijas izpildei man tiek piešķirti arī garie gumijas zābaki.

Ierodos uz vietas un ieraugu – kā tad – punkts kokā otrā krastā. Tagad kartēs skatoties, protams, redzams, ka no otras puses būtu ne pārāk grūti piebraukt, par ko gan arī šaubas neradās uz vietas. Tomēr pēc neilgām pārdomām tiek nolemts upi šķērsot. Zābaku plāns tiek atmests pēc pirmā iebridiena upē, tāpēc nākamais plāns ir peldsezonas atklāšana. Tās gaitā tiek secināts, ka upes dziļums ir krietni pāri galvai. Misijas izpildei ir jānobildē arī kontrolpunktu kodi, tāpēc zābakā ietīts pāri tiek arī telefons.

Atrakciju gan mazāk patīkamu rada fakts, ka nedaudz par daudz mitruma tiek arī telefonam un ekrāns saķer vieglu migliņu stūrī. Atlikušo sacensību daļu tas pavadīja izslēgts uz priekšējā paneļa ventilējoties un finišā jau bija darba kārtībā (fjū!). Nobildētā bilde no SD kartes tika atgūta pēc ievietošanas GPS kartes slotā.

Tālāk jau braucām bez īpašām atrakcijām, vācot punktus pēc plāna. Klāt arī pirmais muzejs. Astoņi jautājumi atrodas viegli, bet pēdējie divi jāmeklē pa muzejā izvietotajiem albumiem, šķirstot lapas. Uzdevums tiek veikts un laižam tālāk. Laika gaitā tiek nolemts daļu muzeju neapmeklēt, secinām arī, ka šogad muzejiem piešķirts mazāk punktu kā pērn. Šajos muzeju apmeklējumos nepatīkama arī šķiet ātrā cauri izskriešana, kad neko īsti apskatīt nesanāk. Mūsu rīkotajā “Pastnieka” pasākumā šo problēmu novērsām, ieviešot minimālo laiku, kurš jāpavada muzejā, bet mums katrā KP atradās pa tiesnesim, kas to fiksēja.

Nākamie KP un citas izklaides īpaši atmiņā nav palikuši. Tad vēl steigā tika pildīti CSN un Karlsona zināšanu testi. CSN gadījumā tas bija visai neveiksmīgi, jo pieglabāti bija tikai pirmie 20 jautājumi, atlikušie tika iesniegti tikai pēc pārsniegtā laika limita. Karlsona gadījumā daļa jautājumu tika atrasti, tomēr neviens no dalībniekiem grāmatu izlasījis nebija, tāpēc atlika minēt, šo to arī nepareizi.

Runājot par lielo – 3000 punktus vērto uzdevumu – intriga bija visai maza. Ik pa laikam apskatījām jaunatklātās norādes, bet pie zīmes “Ingars” jau visai skaidri nojautām meklējamo. Pie šī punkta piebraucām jau bez steigas un bez tās devāmies arī uz finišu. Visi paņemamie punkti bija paņemti, atvērtos jautājumos tukšās vietas aizpildītas ar informētiem minējumiem un stresa nebija pavisam.

Tā arī pamazām pielavījās finiša laiks un devāmies finiša virzienā. Parēķinājām, ko varam paspēt atrast, ko nevaram, ieskrējām steigā Jūrmalas muzejos, kur tantes jau vēra visu ciet un dusmīgi purpināja.

Pašās beigās bez steigas piebraucām pie 3000 punktu uzdevuma un bez steigas devāmies uz finišu “Brazīlijā”. Viss.

Pēc finiša jau ierastā pļāpāšana ar konkurentiem, Enkura biedra Ramūna auto atvilkšana līdz finišam (pārsists karteris) un rezultātu sagaidīšana.

Pēc krietnas pauzes maniem ekipāžas biedriem uzvara, man pirmoreiz. Prieku pabojājis starta uzdevums, bet citādi apmierinājums ir. Bet vai gribās vēl, par to būs jāpadomā rudenī.