Par gatavošanās sākumu laikam jāuzskata piektdienas pusdienlaiks, kad stūrmanis metas atjaunot pazudušo uzrāvienu tuvākā servisa virzienā. Nomainot sveces, degvielas filtru un kādu tur trubiņu/šļauciņu, meklētais atrodas. Diena ir bijusi gana raiba, un pēcpusdienā satiekoties, ekipāža konstatē vienu kopīgu un būtisku iezīmi- neviens vēl nav brokastojis. Tādēļ tiek izvirzīts konkrēts mērķis- nokļūt Oškrogā ASAP un labot šo nepilnību. Ķermeniskās tieksmes dzīti, braucam ātri, un galā ierodoties, atrodam priekšā tikai dažus tiesnešus un Māru.

Ēdam, kārtojam formalitātes, saņemam noteikumus... vienu brīdi stūrmanis apsver, vai ir cerības, pārlasot trešo reizi, nonākt pie kaut kādas apjēgas par gaidāmo. Īslaicīgu jucekli vieš nesen iegādātais un vēl neapgūtais telefons, kura pulkstenim iespējams uzstādīt GMT +2 laika joslu, un šis pats tad zina, cik ir, tikai- šīs darbības rezultātā pulksteņa laiks tiek atmests par stundu atpakaļ un atpaliek no tiesnešu piedāvātā par stundu un 4 minūtēm. Atmetam ar roku automātikai, manuāli piedzenam trūkstošo un turpinām burties noteikumos.

Seko starts un pārbrauciens kā viegla un patīkama iesildīšanās. Jau 5 minūtes pēc pirmā startfiniša esam totāli un galīgi apmaldījušies, un ja sākumā pukojamies, ka nevedas kontrolpunktu meklēšana, tad pēc laiciņa sākam pārskaitīt, vai mums ir viss nepieciešamais, lai ziemotu mežā. Kad pēc ilgāka laika tiekam uz lielāka ceļa, nolemjam braukt pa to, kamēr sapratīsim, kur atrodamies. Liekas, šis posms bija tas, kad dzirdējām pāris reizes rupjo granti pret slieksni atsitamies, bet citādi nekā krimināla. Palīdzīgu roku sniedza, tumsā diemžēl nepateikšu, liekas, viens no Enkuriem, iebakstot ar pirkstu kartē vajadzīgajā vietā. Paldies viņiem par to, nekad neesam vairāk priecājušies, satiekot konkurentus. Rezultātā pagūstam pat atrast vienu kontrolpunktu un ar pāris minūšu nokavēšanos trāpām uz nākamo startfinišu. Šī cikla beigās ir radusies aptuvena nojausma par mērogu, pateicoties kam, nākamo posmu nobraucam ideāli- visi trīs punkti un laikā starpfinišā. Tā kā kontrolpunkti viegli rokās nedodas, tad viņu darbības laiks mums sāk kaut ko nozīmēt tikai tad, ja atlikušais ceļa gabals ir skaidri zināms, un punkta darbības laiks iet uz beigām- tad tiek vilkts no visas sirds. Labi, ka esam tankā, un vienu īsu brīdi liekas, ka arī amfībijā. Pilots griež cauri milzu peļķei ceļa līkumā, tad, jau peļķē būdams, pamana kaut ko, kas varbūt ir dubļi, bet ja nu akmens, un visādam gadījumam to apbrauc. Rezultātā pāris mirkļus mēs peldam dubļos bez stabila atbalsta, bet savācamies, atjaunojam saķeri, trāpām uz sauszemes iepriekš paredzētajā vietā un lidojam tālāk. Nonākuši laika trūkumā, spriežam, ka apbrauksim mežu pa lielceļu, bet aplaužamies- uz ceļa ir migla, braucam uz riska robežas un knapi ierakstāmies kontrollaikā.

Nākamais cikls mūs pieveic. Vispirms neatrodam vienu punktu, pēc tam, tikuši daudzmaz atpazīstamā vietā, mēģinām trāpīt uz otru, un nomaldāmies totāli. Vienu brīdi mēģinām braukt pakaļ nejauši sastaptai ekipāžai, cerībā, ka vismaz pie cilvēkiem izvedīs, bet jau pēc mirkļa redzam, ka virziens mums neder, un griežamies atpakaļ. Braucam ļoti ilgi, visi laiki sen ir nokavēti, līdz beidzot izbraucam pie kontrolpunkta, kurā joka pēc arī atzīmējamies. Īsu brīdi apsveram iespēju doties un atzīmēties arī startfinišā, ja reiz beidzot zinām, kur esam. Tomēr izšķiramies par labu vakariņām un pirtij, un atgriežamies bāzē. Tikai sēžot uz lāvas, sajūtam, cik patiesībā esam noguruši- pat līdzpaņemtais konjaks neiet pie sirds. Rīgā esam ap sešiem, stūrmanis noguļ vispirms pirmās trīs lekcijas, pēc tam arī atlikušās, pilots nenoguļ neko, abi sakravājas un aizbrauc uz Kurzemes jūrmalu butes ķert.

wAlts2 ar WV Passat Variant