Un tagad par to, cik mums jautri gāja čāsē:

Atšķirībā no gan jau ka lielākās daļas pasākuma dalībnieku Saules startēja no Ogres. Iepriekšējā vakarā līdz vēlam vakaram tika sēdēts darbā, printēti materiāli un karte, jo digiprintā iegūtajā daudz ko nevarot redzēt, pēc tam no darba uz 2 mājām Ogrē. Viena saule gan pamanījās nenoskaidort, vai kāds viņu gaida, tādēļ vairāk kā stundu nosēdēja Ogres dzelzceļa stacijā (nu bet papīri takš bij jāizprintē).

Nākamais rīts sākās ar secinājumu, ka ir, ir 4 minisvārki pa visām, tādēļ Sauļu komanda izskatījās labāk kā jebkad (apsolām vienmēr izskatīties tik pat labi). Pēc tam īsziņa, ka starts par stundu pārcelts - jo labāk, paspējām atcerēties, kā bija koordinātes tai kartē ar lineālīti jāmēra. Bija nolemts braukt bez fīčām, tādēļ krutais pilota telefons ar GPS tika atstāts mājās - sev par nelaimi, kā vēlāk izrādījās. Statoils un benzīns, un aidā uz Skrīveriem. Tā kā Ka-mašīnītei kā jau parasti kaut kas sāp tieši čāses laikā, mašīnā nepārtraukti tiek pūsts siltais gaiss - takš vesela diena viņai jāiztur -, līdz ar to jau pēc pusstundas kļuva skaidrs, ka ar džinsām mēs tur nobeigtos. Gribam reģistrēties, dodamies pie atbildīgajiem, Enj pagriežās un ar neviltotu sajūsmu nosaka "Ooo". Secinām - pirmais uzdevums izpildīts :)

Izdomājam, ka leģendas un muzeji ir mums vismīļākie, savukārt uz 3iem muzejiem jāpaspēj līdz diviem. Bet mums taču pa vidu ir regularitāte. Nu neko, centīsimies. Jumpravā sakām tantei, lai nesaka atbildes priekšā, pēc tam joņojam uz Mālpili. āāā, kāpēc tas stūrmanis pilotam nepateica, ka līdz turienei savi 50km. Taču ir knapi 2h laika līdz regularitātei ... un 2x 50km... un divi muzeji pa to laiku jāpaņem.

Mālpilī abloms - piestājam, prasam vietējiem džekiem, kur ir novadpētniecības muzejs - viņi pasūta uz Mālpils muižu. No turienes sūta atpakaļ - izrādās, ka muzejs ir akurāt tur, kur tos džekus satikām :(. Bet vismaz mēs gudras - pie muižas mums pastāstīja, ka pie muzeja remonts, tāpēc iekšā jāiet aiz telefonbūdiņas. Pilnā sparā dodamies uz telefonbūdiņu, kad pabāžās galva no blakusmašīnas un saka, ka nē, muzejā iekšā iet pa otru pusi - viņa komanda esot tur aizgājusi. Āāā, nu kāpēc tā jādara :( aizejam uz "otru pusi", no kurienes sargs mūs pasūta atpakaļ pie telefonbūdiņas. Laimīgi tiekam muzejā, sameklējam atbildes uz pusi jautājumiem un gaidām, gaidām, stresojam, jo pārējās atbildes ir grāmatā, kuru jau 10min šķirsta cita komanda... Nu neko, beigās dabūjam, bet skaidrs, ka uz nekādu Mores muzeju mēs līdz regularitātei nevaram paspēt, savukārt uz pašu regularitāti ar baigo kavējumu. Bet jābrauc ir - galu galā tikai vakar tramdījām organizatorus, ka tomēr gribam tur piedalīties (kaut kā veiksmīgi bija palaista garām informācija mājaslapā, ka jāpiesakās iepriekš). Gribam zvanīt Enj, vai ir vēl jēga braukt, bet tad secinām, ka pareizāk zvanīt atbildīgajam cilvēkam, kas ierakstīts nolikumā - Andrejam. Andrejam?? Bet tas taču Enj :D. Pingpongs starp Enj un Māru, visbeidzot Enj saka, "labi, braucat". Lidojam, bet, protams, iebraucam pa to celiņu, kur nevajag braukt. Ceļa vidū sākās zāle, pilots jau kļūst ļoti aizdomīgs. Tad smilšains kalniņš uz leju. Nu nē, pilots savu mazo Ka pa šito lejā neripinās. Nolemjam braukt apkārt un pareizi darām - kā vēlāk mums pastāstīja, tur lejā bijuši dubļi līdz ceļiem.

Kamēr citas komandas regularitāti piebeidz, mēs sparīgi drukājam cipariņus no lapas ar vidējiem ātrumiem un vēl kaut kādiem skaitlīšiem - tā arī nesapratām, kas tie tādi - kilometri, minūtes?? Bet nu nebij arī vajadzīgs saprast, jo izrādījās, ka kaut kur smagi nozūmēta čeiskarte regulartātei. Ai, nu labi, nemocīsim organizatorus - skaidri redzams, ka regularitāte šoreiz nav priekš mums, Enj arī tāds tramīgs. Nosauca Ka-mašīnīti par tarataiku. Nu vai ziniet, nav jau mersis, bet nekāda trataika arī ne. Uš. Pulkstenis ir pāri vieniem, bet mums vēl jāpaņem Mores muzejs, kas līdz diviem, tādēļ jožam atpakaļ uz turieni. Njā, 2h pa kāju, kamēr braukājām šurpturp un čakarējāmies regularitātes punktā.

Pa ceļam uz Mori saprotam, ka Ka-mašīnīte kļūst vīrišķīgāka, t.i. izpūtēja klusinātāja bundulis īsti neturas pie pārējā izpūtēja vairs, tādēļ braucam ar lielu troksni un pilots atlikušo ceļu uztraucas, ka tik to bunduli nepazaudē kaut kur. Mores muzejā ir super - cik žēl, ka mums nav vairāk laika. bet tur noteikti vajadzētu atgriezties. Vairs neviens priekšā nesaka, diemžēl par korķuviļķi un kastrēšanas aparātu nav arī nekādu ziņu rakstītā formā, kas ir pretējā galējība tam, ka visas atbildes tiek pateiktas priekšā. Mazākā Saule tik ilgi runā, ka tas verķis nevarot būt tik briesmīgai lietai paredzēts, tāpēc iebakstām zaru griežamo. Pēc tam dodamies saskaitīt Albertus, Alfrēdus, Alfrīdus un kas tur vēl bija, un tad jau pulkstenis daaudz, bet mums vēl 3 muzeji, kas beidz darbu četros. Jožam atpakaļ uz Skrīveriem. Pulkstenis ap pus4iem, esam Skrīveros, ieraugām uzrakstu uz žoga par Raudas kroga jumtu, atrodam muzeju (nu varēja, taču viņi tur uzlikt kādu lielāku uzrakstu nevis tikai mazītiņu lapiņu pie vārtiņiem), bet secinām, ka līdz Vecbebriem šitā līdz 4iem nepagūsim. Mazākajai Saulei rodas spoža ideja - lai mēs viņu atstājam turpat, jo viņai taču tāpatās jāpazūd pirms pasākuma beigām un šeit taču tieši ir vilciena stacija. Viņa dabūs atbildes, bet pa to laiku mēs jau varam doties uz Vecbebriem. Čeiskarte nokompostrēta, tosols pieliets, jožam. Koknesē tie dumie luksofori un vēl vilciens stāv uz pārbrauktuves un gaida, kad otrs garām pabrauks, lai varētu turpināt čunčināt tālāk. Bet pulkstenis ir jau bez5 4. Zvanam uz 118, prasam muzeju telefonus. Viens neceļ, otrs ceļ, sarunājam, ka būsim pēc 15 minūtēm - lai lūdzu pagaida. Vecbebros 5 pāri 4 izmetam vienu Sauli pie bitēm, pārējā ekipāža dodas pie Jākobsona. Izrādās ir arī tāds tēlnieks. Pie ieejas muzejā mums tur piestājusī ekipāža cenšas ieskaidrot, ka šis nav īstais muzejs, bet mēs vairs neesam ar piku roku ņemamas - jau 2x piekāstas - speramies tik iekšā. Gide pastāsta, ka laikabiedri Jākobsonam bijuši veseli 3 no jautājumu lapā minētajiem, taču īpaši viņš draudzējies ar vienu. Bet nu ka laikabiedri, ta laikabiedri - pareizās atbildes taču var būt vairākas, iebakstām visus trīs. Vēl secinām, ka vecā kaķene ir patiešām veca, taču ļoti mīlīga.

Pēc tam - skatāmies - 40. punkts tā patuvu un pēc tam varētu paņemt 38. To, ka 40. punkts ir nevis ar garuma koordināti 43 minūtes, bet tikai 3 minūtes, noskaidrojam tad, kad jau esam papļāpājušas ar vietējiem, pārlekušas pāri strautiņam un tikušas līdz milzīgam Ančiņu akmens līdziniekam, kurm blakus no KP ne ziņas, ne miņas. Tomēr ideāla vieta priekš KP. Koordinātas - nu tieši tādas pašas kā Ančiņu akmenim, tikai 40 minūtes uz A :D. Pakāsta vēl kāda pusstunda, stunda.

Dodamies braukt tuksneša leģendu. Sākumu atrodam samērā ātri un braukšanas laikā saprotam - leģendas, tas ir priekš mums. Visa komanda burtiski atdzīvojas un pie katriem kārtējiem 700 metriem priecājas, ka tiešām tiešām tur ir "dodiet ceļu". Gala KP iebāzts mājiņā - tieši kā mēs domājām, ka tas izskatās pēc organizatoriem. Diemžēl kompostrētāja nav. Zvans Enj un pilota fotogrāfija ar kontrolpunktu - tiešām mēs tur bijām. Tālāk uz Aiviekstes karjeru, kur ceļš pazūd ūdenī. Ceļš pazūd, KP paņemts, laiks līdz finišam 2h, bet mums vēl tikai viena leģenda plānā. Varētu paņemt vēl kaut ko - vienīgais, ka kontrolkarte ir tikai priekš Eidolona. A Eidolons ir kaut kur tālu atpakaļ Skrīveros. Nu, mēģināsim - teorētiski pa pusotru stundu vajadzētu tikt turpatpakaļ. Tomēr pa vidu iedomājamies, ka nav jau jēgas, ja nepaņem vismaz 2 ptus no kartes (vēlāk gan šķita, ka ja jau viens Enah punkts ir ieskaitīts gan Kabanam, gan Taksometru parkam, tad būtu jēga arī ņemt). Apstājamies pēc Kokneses luksoforiem, domājam ko vēl varētu, bet neko prātīgu neizdomājam, braucam atpakaļ uz Pax Vobscum. Atkal luksofori, aizmugurē stāvošie džeki citroenā māj tik sparīgi, ka varētu būt kādi mūsējie. Tomēr nē - vienkārši pilna mašīna ar džekiem. Būtu vēl viņi zinājuši, ka mūsējā tās 4as meitenes ir karstas, slapjas un vēl miņukos :D.

Braucam, secinām, ka iet baigi lēni salīdzinoši un finiša laiks jau tuvu klāt. Beigu KP burvīgā vietā, diemžēl ap to pašu laiku pienācis arī finišēšanas laiks. Eh, nevajadzēja tomēr skriet pēc tā 2. punkta un arī šito leģendu varējām nebraukt - būtu dabūjušas vairāk. Tomēr nē - tad mēs nebūtu redzējušas to beigu KP vietu, un tas bija tā vērts. Jožam uz finišu, finišējam tikai pusstundu vēlāk, kas mums ir rekords pēc iepriekšējām reizēm, izejam Tarzāna taku (āāā, rokas), apēdam bagātīgās vakariņas. Enkura biedrs Ebis uzsauc pilotam saldējumu dzimšanasdienā un kopā ar pārējiem Enkuriešiem pilotu visas tās 24 reizes uzurrā. mmm :) Pēc tam rezultāti, apsveikumi malačiem Kabaniem, dabūjam šampanieti uz drēbēm no krutākajiem Ultrām, un pēc tam uz mājām. Pa ceļam 2 stirnas, 2 zaķi un secinājums, ka stūrmanis vēl ir kārtīgi jāapmāca - nu nav, nav tas ceļš ar sarkanām strīpām gar malām kartē, asfalts... Bet nu - ap 4iem no rīta laimīgi mājās un nākamajā dienā ar pāris rūcieniem secinām, ka vajadzēja ņemt un deklarēt GPS - būtu dabūjušas diplomu un godpilnu pirmo vietu tautas klasē ar GPS. A tagad bik-mazāk-godpilnā otrā vieta Tautas klasē bez GPS vienlaikus ar pārsteigumu, jo mēs taču tāā lažojāmies!

Tomēr komanda ir ļoti apmierināta un saka mīīīlzīgu paldies organizētājiem! Žēl, ka nākamais gads tik tālu - jau gaidām ar nepacietību!

Enkura Sauļu vārdā,
Agzas (pilots).