Esam trīs - Maija pie Mazdas stūres, Enj pie kartēm un es, Aina, pie wap un visa pārējā, ko var ievajadzēties. Pateicoties nesenajam Subaru kluba pasākumam, kur pirmoreiz startējām šādā sastāvā, esam piešāvuši sadarbības stilu, kā arī ir zināma skaidrība par mūsu iespējām un apdraudējumiem.

Nakti pirms pasākuma es pavadu uz balkona, ar fēnu žāvējot Enj svaigi krāsoto ekipāžas simboliku. Diena paiet, vispirms labi izguļoties, tad vācot nepieciešamo informāciju un citas svarīgas lietas. Piemēram, vai jūs zinājāt, ka Google piedāvā n-tos saitus ar pamācībām, kā pareizi sasiet kaklasaiti?

Laicīgi esam izstudējuši reglamentu, un nepieciešamā stratēģija ir skaidra ilgi pirms pasākuma. 15 minūšu ierobežojums nozīmē, ka visus punktus noteikti paņemt neizdosies. Tātad jāspiež uz kvalitāti. Vispirms - slēptajiem. Tad – pāriem. Tad - kā lai nodrošina, ka punkts būs mums vajadzīgajā krāsā? Vadību visi oficiāli vai neoficiāli esam studējuši, zinām, ka augstākā līmeņa attiecības ar konkurentiem paredz sadarbību un draudzīgu sadzīvošanu. Dzimst ideja par draudzēšanos ar pretējas krāsas ekipāžu, kas startē aptuveni tai pašā laikā. Piedāvājam Horti.lv kādu laiku vizināties kopā uz abpusēja izdevīguma pamata. Viņi piedāvājumu pieņem.

Starta vietā safočējam Maijas mašīnu. Bailēs no meža zvēriem Maija to ir svaigi apkaskojusi, bet sabildēt nav paguvusi. Kollis mūs reāli izsmīdina ar burvīgo trilaterēšanas softu. Noskaņojums jau tāpat bija labs, nupat ir pavisam jautri.

Startējam. Viegla panika, jo WAP neiet, viss ir slikti, taču pēc brīža ir labi atkal.:) Pirmo izvēlamies ņemt KP11. Elementāri, Mendelson, gaismas ir redzamas no ceļa, viena ekipāža jau brīkšķinās pa krūmiem. Kad brienam iekšā, pretī nākošie aizdomīgi rūpīgi brīdina par grāvi, kurā varot iežauties, bet varot arī apiet. Ja ne laipnais brīdinājums, tad arī es būtu izpeldējusies turpat un nekādi gumijnieki nepalīdzētu - ar zaļām sīklapiņām noklātais ūdens tumsā no zāles nav atšķirams VISPĀR, NEMAZ. Tad- KP12. Redzam, ka krāsa mums der, un ka uz turieni brauc vēl vieni sarkanie. Tātad visu izšķirs ātrums. Punkts ir karjerā, Maija tumsā noraustās no smiltīm un palaiž sekotājus. Tie ir CDT, kas smilšu nebaidās un iebrauc gandrīz pie paša punkta. Skrienam, bet Pēteris ir ātrāks, pieskrien, nofočē, skrien prom, bet nereģistrē... izrādās, viņi vēl 4 minūtes neko reģistrēt nevarēs... Bingo!

Atceļā pamanu, ka patiesībā es eju pa šauru zemes strēmeli, un visapkārt pāris soļu attālumā ir ūdens. Divi secīgi punkti ar izmērcēšanās iespēju liek nopietni iespringt uz turpmāk sagaidāmo.

Braucam augšā uz KP02 un slēpto KP03. Satiekam Horti.lv, arī viņiem divi paņemti KP.

Izlasot CDT atskaiti, kļūst skaidrs, ka mums ir nenormāli veicies, jo mūsu pirmais slēptais KP ir tieši šis - ceļmalā, tādēļ viegli atrodams, un mēs uzzinām, kā izskatās tas, ko mēs turpmāk meklēsim pa krūmiem –mazs, vientuļš atstarotājs bez nevienas svecītes. Diezgan skaudri. Esam aprīkoti tikai ar vienkāršiem data loggeriem, nevis nopietnu gps, tāpēc mūsu iespējas precīzi trāpīt vajadzīgajā krūmā, tiklīdz tas nav ceļmalā, ir ierobežotas.

Pie KP03 varoņa nāvē mirst ārējais zilzobs, kas neiztur laptopa mētāšanu. Līdz ar to manējais data loggeris gan turpina raidīt izplatījumā, bet neviens to vairs neredz. Par laimi, mēs braucam ar diviem, Maijas ierīce vismaz kulturāli un droši visu raida pa vadiem.

Iespējams, es tagad, pēc atmiņas rakstot, sajaukšu, kurš KP bija kurš, kā arī ņemšanas secību. Bet šķiet, ka KP09 bija tas krāšņais, kur roka ar fočuku vispirms cēlās iemūžināt kopskatu un tikai pēc tam vajadzīgos datus. Savukārt KP08 laikam bija pirmais, ko nevarējām tā vienkārši uzreiz ieraudzīt- ja tas bija tas, kurš pļavas dziļumā, koku pudurī. Gaismā būtu redzams no ceļa, tumsā- ej nu atrodi, bet salīdzinot ar to, kas sekoja, arī šis vēl bija bērnu čuksti. Kad ierodamies pēc KP07, viena ekipāža jau staigā pa ceļu. Staigā ilgi. Arī mēs vispirms staigājam šurpu turpu, pēc tam jau braukājam šurpu turpu, pēc tam brienam mežā no viena sānceliņa, no otra... vienubrīd redzam kaut ko spīdam, domājam- ir, skrienam klāt... vecas darba bikses ar atstarotājiem uz starām karājas krūmā. :D... laiks iet, bet punkta nav. Paldies Hortu acīgumam un/vai intuīcijai, viņi bija tie, kas uzoda īsto vietu, kur durt tumsā.

Tālāk dodamies uz KP14, kur Maiju gaidot vēstule. Zinot, kur Maiju vēstule gaidīja pavasarī, es jau nojaušu, ka būs jākāpj kalnā, un noteikti ne mazā... nu, protams. Maija gan šajā pasākumā no mašīnas nekāpj ārā principā. Smukās kurpēs apāvusies, tur kāju uz pedāļa, kamēr es jožu pa KP, bet Enj plāno, kur braukt tālāk. Kalna nogāze pilna ar satrūdējušām kritalām, bet te atkal ir vairākas ekipāžas un patīkamā kompānijā ir diezgan omulīgi pat tādos apstākļos.

Nākamais ir KP18. Kamēr lodājam pa brikšņiem, parādās arī Krišs ar Āri un palīdz mums izmīdīt krūmus. KP ir nelietīgi paslēpts aiz koka tā, ka meža caurspīdināšana ar lukturiem neko nelīdz, kamēr nenonākam bezmaz vai dažu metru attālumā. Te mēs savu sadarbību ar partneriem beidzam, jo tālāk katram ir savas intereses.

Dodamies uz KP13, kur diezgan pamatīgi ieberžamies. Tas ir parastais punkts, jābūt gaismām, bet gaismu nav. Ceļš arī nav tāds, pa kuru šurp-turp nēsāties un grozīties, ejam kājām. Satiekam citus meklētājus, viņi pasaka, ka atraduši, un brauc prom. Meklējam virzienā, no kura šie atnāca- nav. Laiks iet, arī kontrollaiks iet uz beigām, bet mums vēl nav apmeklēts viens slēptais. Atmetam ar roku un brienam šķērsām pa pļavu atpakaļ uz mašīnu. Tuvojoties ceļam, pamanām māju drupas, kam tuvojas vēl vieni tikko piebraukuši meklētāji. Kaut arī, mūsuprāt, tas galīgi neatbilst kartei, nolemjam pārbaudīt. Tuvojoties drupām, pamanām netālu kokos gaismiņas. Ir! Bet jājož, ko var, jo punkts ir melns, mēs sarkani, un cik var saprast, tad otra ekipāža arī. Pagūstam, bet novērtējot atlikušo laiku un attālumu, kas vēl jānobrauc, ir diezgan skaidrs, ka KP10 mums nespīd. Kārdinājums ir liels, bet risks arī. Paņemam vēl KP15, kas izskatās pilnīgi kosmisks (cepums izlicējam- kaut kas tāds vēl nebija redzēts! :D), un braucam uz finišu. Un labi vien ir- kad piebraucam, līdz kontrollaika beigām atlikušas dažas minūtes. Kādā no garajiem gabaliem pildām testu. Nez kāpēc daļa atbilžu ir jau ieķeksētas, kad sākam to pildīt, un izķeksēšana nelīdz- pēc pabeigšanas atverot otrreiz, ķekši stāv gan pie mūsu variantiem, gan arī atjaunojušies tie svešie. Testu nevienu sekundi neuztveram nopietni, citādi būtu jākrīt izmisumā- jautājumi ir mums pilnīgi sveši, izfantazējamies, sabakstām uz dullo un aizmirstam.

Kaut kā šoreiz bija aizdomas, ka mūsu rezultāti varētu būt tīri labi, turklāt bija klusa, bet liela vēlēšanās revanšēties CDT par augstāk pieminēto Subaru kluba pasākumu, kur viņi mums ielika. Samērāmies punktiem un uzzinām, ka viņiem ir par nieka 40 vairāk. Bāc... turklāt viņiem testā ir 3 nepareizas atbildes, kamēr mums – 3 pareizas, tātad starpība ir tikai uz testa rēķina... Saķeram totālu vilšanās sajūtu. Visa gatavošanās, stratēģiskā plānošana, ņemtne visas nakts garumā, nelabumu pārvarēšana un nepārvarēšana... un beigās stulbi pakāst ar dažu punktu starpību dēļ kaut kāda testa, par kuru vispār nav iepriekš bijis nekāds brīdinājums. Garastāvoklis ir podā, bet tas neattur no obligātās misijas- dodamies šaut finiša šampanieti. Kad apbalvošanā pēc Enkura taksometra parka kā otrie tiek nosaukti CDT, esam pilnīgā neizpratnē- tātad ar mums ir vēl sliktāk? Attiecīgi vēl lielākā neizpratnē, pat vairāk- apmulsumā esam, kad mūs nosauc kā pirmos.

Noslēguma tēzes:

1.Uzvarēt, protams, ir patīkami, bet tā fināla šūpošanās ar punktiem gan bija tā ne visai, pabojāja mazliet to prieciņu. Stulbi kaut kā, kad pēc tam, kad punktu summa jau zināma, parādās vēl kaut kādi sodi. Kaut arī mūs tas šajā gadījumā glāba- iedomājamies, kā jutās CDT un negribētu būt viņu vietā.

2.Pasākuma ideja kopumā - ļoti forši. Brīžiem liekas - nu ko vēl jaunu var izdomāt, viss jau ir bijis... Kārtējo reizi tas atkal ir izdevies. Vienīgi liekas, ka ļoti daudz (pārāk daudz?) te noteica veiksmes faktors. Nevar noliegt, ka šī bija mūsu diena, tfu, nakts- visās vietās, kur bija apstākļu varianti, mums iegadījās labākais no iespējamiem, un veiksme summējoties deva diezgan daudz, gan punktu, gan saulaina noskaņojuma veidā. Bet varēja gadīties arī pretēji un tad būtu obidno.

3.WAP- konkrētais risinājums bija vienkārši lielisks. Ārkārtīgi vienkāršs un ērts lietošanā, ne tikai no datora, bet arī no telefona.

4. KP noformējums - trūkst vārdu. Mūsu vidū visu šo laiku ir dzīvojuši un slēpušies tādi mākslinieki... J

5. Objektīvi ņemot, tests patiesībā bija cool, jautājumi reāli smieklīgi – bet konteksts, kādā tas mūs piemeklēja (absolūta nesagatavotība šādam uzdevumam un tā milzīgā ietekme uz kopvērtējumu) raisīja baigās vilšanās un bezizejas sajūtas. Kaut arī beigas labas – viss labs, tomēr tādas drāmas labāk skatāmies kino, nevis piedzīvojam paši. :D

5.Par visu kopā- organizatoriem lielu lielais paldies! Nebija jānožēlo, ka šajā reizē ierakumos bijām dalībnieku pusē.