Kabans Enkurs startēja savā nu jau tradicionālajā sastāvā: Ramūns pie stūres, Zariņš operē ar WAP un kompīti (ko viņš šoreiz šķiet, ka pat neatvēra) un Laura aizmugurējā sēdeklī cīnās ar kartēm. Kā parasti – ar eleganci, bez lieka stresa un skriešanas, izbaudot pasākumu.

Sestdien visi draudzīgi dodamies iepirkt nepieciešamās lietas izdzīvošanai naktī un mežā, t.i., lukturīšus un gumijniekus, cirkuli un lineālu. Izrādās, ka nopirkt gumijniekus nav triviāls uzdevums, tāpat, kā iepirkt lukturīšus neiedzenot sevi bankrotā. Uzdevumus augstumos izrādās Prizma Dominā, kas apgādā mūs ar glītiem un spīdošiem gumijniekiem par saprotamām naudām un pārējiem nepieciešamajiem atribūtiem.

Vēl pirms starta iegriežamies Zariņu rezidencē un vasaras čāzes kartē atzīmējam ceļus, pa kuriem pēc organizatoru ziņām nevajadzētu braukt un uzmanīties no bedrēm. Kā īsteni tūristi sasmērējam sviestmaizes un salejam kafiju termosā un tad jau arī pamazām laiks posties uz Mālpils pusi. Pēc kartes secinām, ka starts ir pie Mālpils muzeja, kur pabijām vasarā. Brīnišķīgi, nebūs nekas jāmeklē. Tā kā esam nedaudz pa ātru, aizdodamies uz vietējo benzīntanku pēc rezerves provīzijas un ar kādu ekipāžu salīdzinām gumijnieku spīdīgumu.

Startā mūs piereģistrē ļoti samulsusi meitene un tiekam pie citas komandas starta kartiņas, ko aši, aši nomainām pret pareizu. Ātri saķeksējam jaunajā kartē bedres un ceļus un piedzīvojums var sākties.

Izlemjam vadīties pēc jau vasarā sevi pierādījušā principa – nemest liekas cilpas, nepievērst īpašu uzmanību KP zīmēm, un ņemt punktus vienkārši tādā secībā, kādā tos visātrāk var izbraukt. Līdz ar to dodamies taisnā ceļā uz tuvāko – KP1. Ar pirmajiem trim KP nekādu problēmu – tautas vairāk kā saprašanas, pirms mums tikušie pie KP mums ar saviem nodevīgajiem lukturīšiem parāda, kur KP mitinās; sauciena „Re kur ir!” vadīti bez problēmām paņemam arī pirmo slēpto punktu – KP3. Paņemam arī KP4 un KP5, pamatīgi izbradājoties pa nātrēm pāri galvai. Protams, neiztiek arī bez sadarbības – „Kas jūs, Uguns vai Nakts?” „Nakts”. „Ahā, punktam pašlaik ir Uguns zīme, mēs arī esam Uguns – tad jūs ņemat pirmie!”

Negaidītu pārbaudījumu sagādā nodevīga apdzīvota vieta ar nosaukumu Kosa, caur kuru braucam metot līkumu bloķētājam ceļam – vieta atrodas ārpus pasākuma kartes, līdz ar to orientējamies pēc ceļu atlanta, kas ziņo, ka Kosā ir jāgriež pa labi. Izbraucam cauri miestam, bet nevienu vērā ņemamu ceļu pa labi nemanām – tas, kā vēlāk izrādās, atrodas pie autobusa pieturas ar nosaukumu Kosa, kas atrodas pāris kilometrus aiz apdzīvotās vietas Kosa!

Pie KP5 pagaidām, kamēr pārējie aizbrauc savās gaitās un dodamies meklēt KP10, par kura atrašanās vietu cietas pārliecības nav. Vispirms piestājām meža malā, kur tā kā vajadzētu būt punktam, un sākām meklēt. Izbrienam brikšņus pa mežu un secinām, ka šādā veidā neko prātīgu neatradīsim. Ramūns ceļa putekļos sāk zīmēt formulas, kā pēc garumiem varētu aprēķināt precīzās koordinātas, Uldis savukārt, atcerējies, ka nolikumā kaut kas bija minēts par kaut kādu triperizācijas formulu, sāk telefonā burties pa Wikipēdiju (tikai krietni vēlāk nāca atklāsme, ka pareizo saiti varēja apskatīties nolikumā, un atziņa, ka trilaterācija un triangulācija tomēr ir divas dažādas lietas). Laura skatās uz karti un domā, kā lai šiem diviem paskaidro, ka KP pēc kartes būtu meklējams mazliet atpakaļ no piebraucamā ceļa, vienlaikus ņemot vērā, ka cirkuļmetode tak arī nav 100% droša.

Visbeidzot Ramūns nonāk pie slēdziena – jāķeras pie antizinātniskiem līdzekļiem. Pamīšus ievadot divu zināmo KP koordinātas un salīdzinot mūsu patreizējo attālumu līdz KPiem ar vēlamo, virzamies zigzagiem pa mežu, līdz atskan uzvarošs „Re ku i!” Protams, pašā ceļa meļā. Gandarījums neizmērojams, it īpaši vēlāk atklājot, ka esam bijuši vienīgie, kas apciemojuši šo KP.

Paskatoties laikrādī secinām, ka īpaši daudz laika eksperimentiem vairs nav, un izlemjam spēlēt droši – savākt pa ceļam uz eventuālo finiša vietu atrodamos KP9, KP14 un KP15. Bez stresa un problēmām to arī izdarām un dodamies uz ar cirkuļmetodi kartē atzīmēto finiša punktu, kas mums rādās būt kādā viesu namā turpat blakus Gaiziņstaram. Piebraucam pie tā – bet tur viss tumšs un kluss, vien zīmīte par to, ka jāuzmanās no rallija- kā izrādās ar to tomēr domāts rallijs Latvija pēc nedēļas. Izslēdzam versiju, ka visi no mums nodevīgi slēpjas, un tā kā laiks mums vēl ir, nolemjam apbraukt ap leņķi – un, protams, attopamies pie Gaiziņstara, kur mūs sagaida tiesneši un pirms mums finišējušie.

Piebraucot finišā no visiem no vairākām ekipāžām dzirdam cepšanos par soda punktiem. Nesapratnē raustām plecus – a kā šeit varēja dabūt soda punktus?! Kā vēlāk izrādās, esam viena no divām ekipāžām, kas pabeigušas maršrutu bez soda punktiem, par ko, protams, arī lepnums.

Prognozējam, ka rezultātam vajadzētu būt labam, taču pēc sarunas ar Enkura Taksometru parku secinām, ka līdz godalgotām vietām šoreiz gan neaizsniegties. Kā izrādās vēlāk – septītā vieta, arī nebūt ne peļami, it īpaši ņemot vērā mūsu relaksēto un nervu šūnas nebendējošo braukšanas stilu. Kā rādās, tā pamazām kļūst par Kabana Enkura firmas zīmi – braukt tīri (bez soda punktiem), racionāli un ekonomiski (mums bija arī viena no mazākajām nobrauktajām distancēm).

Par dzīvnieciņu bilanci – redzēts lērums stirnu, patrenkātas dažas lapsas, omulīgs bebra kungs un pašnāvnieciski noskaņots suns, kā arī kāda ūdele (vai sesks, vai zebiekste – ne tumsā, ne gaismā viņi nav īsti atšķirami). Par izjūtu asumu parūpējas kāds sīvā gurdināts tipāžs, kas sēž stāvošā spēkratā ceļa vidū un apžilbina mūs ar tālajām gaismām – acīmredzot mēģinot ar gaismu slēdzi to iedarbināt.

Par pasākuma estētisko pusi – mums ļoti patika kontrolpunktu noformējums, jo īpaši KP15 disko/LSD krūmi un KP9 „aromātiskā” estakāde, pēc kuras Ramūna mašīnā ož vēl ilgi – pat pārbaudījām savu gumijnieku zoles, jo nu ļoti jau nu likās, ka nevilšus esam paņēmuši līdzi kādu suvenīru no KP.

Nu ko, gaidām pavasara Čāzi un Sāremā!