Stūrmaņa (STi) stāsts

Koļļa rallis, Koļļa rallis… to vien dzird no Kriša un Āra (on že Kekss) vienu vai divas reizes gadā. Esot baaaaaigi labais pasākums, inčīgs un visādi citādi labs. Tur jāorientējas, jāgāž, ap stabiņiem jāriņķo aklās ķiverēs – pati vidjikus redzēju! Nē, nu forši jau, lai tie džeki ālējas. Nejutu, ka gribētos par varītēm piedalīties. Savu veci (mīļo vīru) diez vai piedabūtu piedalīties, grozot baranku, jo es jau tik runātāja/lasītāja/apkārt blenzēja/bišk kartes lasītāja/burkšķētāja lomā varu mašīnā būt. Te viendien kaut kad ziemā Krišs apcerīgi bilst – eu, jūs ar Ilzi (ona že Rakšeins) varētu piedalīties nākamajā Koļļa rallī. Eņ taisot… Nē, nu labi jau, varētu ar. Ilze cilvēks pie stūres mierīgs, sakarīgs, turklāt pajārēties abām kopā apkārt pa Latviju inčīgā pasākumā nav slikta doma. Mani tik biedē tā briesmīgā, nu, regularitāte… Nav tak es 1. vidusskolas absolvents… Krišs ar Ilzi mani mierina, ka mums jau nav par varas makti jārēķina, var plivināties tāpat, ko darīt būšot arī tiem, kas nav megā-zupā-dupā gonščiki dvēselē. Nu labi.

Tā tas laiks rit pamazām, es tik dzirdu visādas sāgas un atmiņu vēstījumus par Eņ un iepriekšējo gadu pasākumiem. Laižu gar ausīm tos šausmu stāstus.

Mēs esam pieteiktas ar komandas nosaukumu „rukSTi”. Joprojām cenšos laist gar ausīm šausmu stāstus par Eņ izauklētajiem pasākumiem.

Tuvojas 20. maijs. Klusums… Nekādu šausmu stāstu. Nekādas panikas. Viss kluss un mierīgi. Taču nekādas poņas, kas tad ir tas Auto samezglojums, nav. Kaut ko palasu autolistes lapā. Saprotu, ka neesmu 1. vidusskolas absolvente… ai, gan jau pasākuma laikā iebrauks.

18. maijs. Rakšeins ārzemēs, zvana Krišs, vajagot aizpildīt pieteikuma anketu. Štukojam un rēcam: ekipāžas kopīgais vecums? 4 gadi kā pensijā. No kā visvairāk bail? Krišs: No 2-90. Es: a kas ir 2-90? Krišs: a poh… Ņemot vērā manu grandiozu apmēru topogrāfisko idiotismu, pierakstām vēl, ka mums ir bail iemaldīties Baltkrievijā. Zinot mani, pilnīgi reāla iespēja… Riskēju un piesaku, ka mums ekipāžā būs arī ķiķļēns, jo ceru pielauzt līdzi braukt savu mīļo vīru. Citādi viņš mājās visu dienu televizoru skatīsies un svētdien, kad man paredzēts augsti intelektuāls darbs pie datora, dīks, ka kaut kur esot jābrauc, jo viņam no teļļuka skatīšanās galva sāp… Zinu jau!

Nolikumā esot minēti visādi palīgrīki, kas jāņem līdzi veiksmīga pasākuma norisei. Ieteikumus neņemu vērā, ko ta es, skriešu lāpstu meklēt un uz Cēsīm čomam Rencim atņem GPS? Da nu! Mēs tak netaisāmies tur tā pa nopietno, par rezultātiem, pabraukāsies apkārt un būs labi. Veiksmei ņemšu līdzi savu stūrmaņa somu ar to, kas parasti iekšā mētājas – klade stenogrammai, zīmuļi un pildspalvas – un hronometru. Sacensības takš! :-)

20. maijs. Oho! Noskanot modinātājam, vīrs slejas no gultas augšā un pošas man līdzi. Jesssssssssssssss!!!!! Krišs ar Rakšeinu piebrauc, kā par brīnumu, sarunātajā laikā 7:45 (viņu talants nokavēt ir reizēm apbrīnojams!). Nenojaušot, kas mūs sagaida, bezbēdīgi sēdos savā stūrmaņa krēslā un devāmies uz startu. Viss izrādījās pavisam citādi un es sapratu, ka auto-samezglojums nav rallijs. Bažas, ka var nokavēt startu, te nevienu nepiemeklēja, viss tā forši, draudzīgi, brizdu brazdām. Nodiktējām meitenēm savus datus, un atteicāmies no dalības regularitātē. Kamēr pasaulē nemainīsies sistēma, ka minūtē ir 60 sekundes, nevis 100, es regularitātes nespēšu sarēķināt… Lai nu kas, bet matemātika man mana stiprā puse. Rakšeins ar neizskatās īpaši apbēdināts par regularitātes iztrūkumu mūsu dienā. Labi, ka tā.

Saņemam nolikumu. Nākamais pārsteigums – tajā nav nekā, ko esmu pieradusi redzēt leģendās… cenšos lasīt… johaidī, kādā valodā tas viss ir sarakstīts? Lasu tālāk… jo dziļāk mežā, jo resnāki partizāni… beigās saprotu vienu – Eņ NAV sieviete. Ne mazākā loģikas pavediena un skaidra, secīga izklāsta, kas jādara. :-) Neko nesaprotu, kur kas sākas, kas tās par leģendām un palēnām sāku iegūt sev raksturīgo pushistērisko satraukuma stāvokli, kad šķiet, ka viss ir cauri, nekas mums nesanāks un vispār es nezinu, kāpēc šeit atrodos! No Kriša ar vairs nekādas palīdzības nav, viņš pats sava starta satraukts. Labi, ka mums vēl viens pasažieris līdzi. Mans laulātais IR vīrietis un Eņ domu gājienu apmēram izkož! Nu bet kā tad citādi, augstākai matemātikai lai augstskolā pietuvojies. Esmu lepna par savu veci un mēs sākam autosamezglojumu. Sākam gan tā nosacīti, jo ir jāiebrauc Krasta ielas statoilā, jo tur esot vislabākā kafija, saka Rakšeins. Reizēm arī viņiem tie gājieni ir bez jebkāda loģiska pamatojuma. Bet izrādās, ka tur patiesi ir labākā kafija, kādu man nācies malkot DUSos. Džeki - Keksam un Krišam (STIenis) vēl pievienojas Jansoniņš un Vix (STIenis 30) – buras pa nolikumu, atskrien pie mums, uzvaroši paziņo, ka apmēram ir sapratuši, kas jādara (uz ko mans vīrs pie sevis noņurd, ka viņam tas ir jau sen skaidrs) – esot jābrauc uz Lapmežciemu. Jansoniņš un Vix paziņo, ka mums viņiem jāseko, jo viņi kā vietējie zina šortkatu. Iebraucām tajā šortkatā… susaņini sasodītie! Mūsu skaistais, aplīmētais auto, dauzoties pa dziļajām bedrēm, apšļācas ar dubļiem un viss estētiskais skaistums vējā.

Pēkšņi ir klāt Lapmežciems un atrodam vietējo muzeju. Ļaužu, ka mudž, visi meklē atbildes uz kultūrkvesta jautājumu. Tantuks ar labais, provokators. Bija anketā viens jautājums, tāds it kā galīgi nesaistīts ar Tukuma rajonu – kurā gadā Mangaļos bija 35 grādu sals. Tantuks viltīgi smaida un saka, ka tas esot organizatoru prikols, jo Tukuma rajonam ar Mangaļiem neesot nekāda sakara. Labi, ka Rakšeins izložņāja visu muzeju, arī planšetēm otru pusi aplūkoja, jo atbilde arī uz šo jautājumu bija atrodama tajā muzejā.

Saknaibījām kontrolkarti, norakstījām kaut kādus ciparus, no kuriem man nekādas sajēgas nebija joprojām, džeki sāka apspriesties, minot kaut kādus nesaprotamus jēdzienus par līmeņiem, punktiem un sistēmām, un es sapratu, ka tas, ar ko šodien gribēju nodarboties – vākt atbildes kultūrkvestā, mums ies secen. Sāku jau pamazām uzmest lūpu, jo orientēties apvidū, pēc vēja virziena, saules un sūnām uz koku stumbriem man nešķiet visai aizraujoši, īpaši, ja tas paredz līšanu purvos un citās draņķīgās un slikti izbraucamās vietās. Nu labi, nolemjam aizorientēties līdz punktam Le... kaukaa tur bija laikam. Susaņini turpina savā stilā – zilā impreza izvadā mūs pa mežiem (lagča ir pa brīžam tiek pakļauta salaušanas briesmām, manuprāt) un vainīgu smaidu sejā rāda, ka jāgriež atpakaļ. Velkam citā sānceliņā un tas izrādās pareizais. Sāk līt lietus. Atrodam to sasodīto Leve vai kā nu tas saucās. Kamēr puiši manevrē apkārtgriešanos, mēs ar Rakšeinu stāvam maliņā. Iesēžamies auto un Ilze izlaiž TĀAAAAADU brēcienu, ka man až sirds pamira. Izrādās, iekāpusi skudru pūznī un tagad iesēdusies mašīnā, aplipusi ar iztraucētajiem kukaiņiem. Kliegšana un satraukums. Loģiski domājošā atkal izrādos es, kas pakliedz, lai kāds (te domāts Krišs, kas atsteidzies savam vecentiņam palīgā un nu blenž ar līdzcietīgu un rūpju pilnu skatienu, kā Ilze purina no sevis sadusmotās skudras) takš iedo’ no bagāžnieka slotiņu, lai var tos kustoņus izmēzt ārā no mašīnas salona!

Izlemjam braukt vienu leģendas posmu, un tas jau man patīk labāk, vismaz kaut kas pierastāks un zināmāks. Kādā veidā džeki nokļūst līdz startam, man joprojām paliek mīkla. Eņ-iskā domāšana man nav parādījusies… Mums jau ir trešais saknaibītais kvadrātiņš kontrolkartē un sāk parādīties nojausma, kāda ir šā pasākuma ideja. Vīrs populārzinātniski izskaidro, ka mēs nevaram finišēt ar rezultātu, ja nav izieti visi līmeņi un iegūtas finiša koordinātas, tāpēc ir jāmeklē nevis atbildes uz kultūrkvesta jautājumiem, bet gan tie sasodītie līmeņu punkti. Nu labi… Jūtos nesaprasta, vientuļa un apbižota… Džeki aizvelk uz savu regularitāti, bet mēs – uz Tukumu. Vismaz tas būs pa manai sērijai – divas baznīcas ar kontrolpunktiem (KP) un jautājumiem. Ar Ilzi aizsoļojam uz baznīcu, norakstām leģendas datus un priecīgi ejam atpakaļ uz auto. Mašīnā Ilze pajautā, vai es pierakstīju, KĀDAI leģendai ir tie dati… eee… nuuu…. Nepierakstīju. Viņa apgalvo, ka atcerēšoties, ja es nolasīšu. Lasu. Neatcerējās. Velkam atpakaļ. Izdomājam, ka aiziesim arī uz otru baznīcu, kas izrādās turpat aiz stūra. Interesanti takš.

Mašīnā mans vecis kaut ko lasa un kalkulē. Mēs tagad varot atrast vēl vienu orientēšanās punktu un tad mums būšot vajadzīgie pirmā līmeņa punkti, lai meklētu jau otrā līmeņa punktus. Sāku saprast, par ko viņš runā. Iebraucam mežā, satiekam meitenes ar baltu spaini (tobiš golfu), kuras stāv razvilkai vidū. „Pieredzējušās vecenes” iesaka nobraukt malā (ja nu gonščiki nāk) un aizbraucam razvilkā pa labi. Pēc orientējošā kilometra saprotam, ka nav riktīgi un braucam atpakaļ. Aizbraucam pa otru ceļu un galā – nolauzts koks. Tupiks. Stāv baltais spainis un priecīgās meitenes skrien no sānceliņa. Ir? Ir, ir. Atrodam mēs ar to punktu un zvanām, kur mūsu gonščiki. Esot beigusies regularitāte, šie brauc uz Tukumu. Kamēr mēs viņus gaidījām (ilgi! jo vajadzējis, protams, iebraukt statoilā, nopirkt šokolādi vēl nezin ko tur izdarīties un laikam pusi ceļa atpakaļgaitā braukt!!!), izštukojām dažās viltības. Apskatot anketu ar kultūras jautājumiem, aizdomīgs šķita Pūces dzirnavu nosaukums. Lai atkristu meklēšana un orientēšanās pēc zāles stiebru attiecības pret ozolu pumpuriem, sākām meklēt, kur kartē tās varētu būt atzīmētas. Ilze, kā jau praktiska sieviete, zvana 1188. Tur visi plikšķina acis un tādas dzirnavas nezina. Tad otrreiz šai dienā (slava un gods man, jā, jā!) man nāk prātā loģiska doma, ka Pūces varētu būt apdzīvota vieta – skatāmies karšu grāmatai beigās – ir gan! Pūces, un turklāt Tukuma rajonā! Ja nu tiešām izrādās, ka tas ir īstais, mums atkrīt kaut-kāda-tur līmeņa punkta meklēšanas problēmas. Beidzot sagaidām džekus, kuri tiek iesūtīti atzīmēt meža KP (Sherr, vai) un spriežam, cik milimetru rādiusā meklēt otrā līmeņa punkta leģendu. Jābrauc uz Vecmokām.

Vecmokās, meklējot leģendas startu, ar Krišu izštukojam lielisku, mūsuprāt, maršrutu, kura finišam būtu jāsanāk kaut kādā mazā miestiņā ar trim mājām ezerā uz salas. Krišs apgalvo, ka tas būtu pa Eņ-iskam, tikai tie debespušu rādītāji kaut kā baigi neštimmē ar mūsu ideju. Nolemjam, ka organizatori ir kļūdījušies un braucam pa savam. Pēc odometra sakrīt pāris rādītāji un vsjo. Mežā ceļi ir pavisam citādi… Griežam atpakaļ un meklējam atkal. Nu mēs ar Ilzi pavisam vairs nespringstam, jo nu ar mums ir visi džeki, kas visu zina un saprot. Atrodam startu, izbraucam, viss kārtībā. Pie KP sapulcējies neparasti daudz mašīnu, arī zaļš buss.

Iebraucam Kandavā, jo, pirmkārt, ir pa ceļam, otrkārt – čem čort ņe šutit – ja nu ir vaļā i muzejs, i baznīca, kam darba laiks bija norādīts līdz 14 un 15, tad mēs savāktu vēl kādas kultūrkvesta atbildes. Nekā nebija – baznīca pl. 17 tiešām ir ciet un uz muzeju mēs vairs nebraucam. Pasnaikstījāmies gar logiem, cenšoties saskatīt, kādā krāsā ir kancele un soli, bet, kāds portrets ir blakus altārim, nevar redzēt pat Kekss ar saviem 2 m. Tad loģiskā apskaidrība nāk pār vērīgo Rakšeinu – pie baznīcas ir zvani, kas ir Jāņa Pāvila II dāvināti. Atbilžu variantos izvēlamies poļu pāvestu.

Nākamais atkal orientēšanās KP pēc koordinātām, un tas atrodas pie Vidrižiem. Iebraucam apmēram tai apvidū, skatāmies – liela, pamesta ferma. Krišs ar Keksu atkal apgalvo, ka tas esot pa Eņ-iskam. Fermā KP nav. Ejam ārā, piebrauc Enkura citroni. Paķiķinām, ka varētu jau uztaisīt viņiem mislead, tobiš aizvest pa nepareizu taku. Tomēr esam labsirdīgi un apmaiņā pret četriem citroniem (no kuriem dabūjām 3) un litru tekilas (to vēl neesam saņēmuši) varam pateikt, ka KP tai fermā NAV, nav, nu nav! Džeki nolemj rēķināt rūpīgāk. Vix kartē atklāj, ka te kaut kur esot kaut kāds skatu tornis un tā būšot īstā vieta. Pabraucam tālāk – ne skatu torņa, nekā cita ievērības cienīga. Tikai nepabeigts, dīvains tilts. Jau trešo reizi nostrādā mana loģiskā sievietes intuīcija un es ieminos kaut ko par to tiltu – vai tur nevarētu kaut kas būt… Mana ideja paliek nesadzirdēta. Bet nu ejam pie tilta, ja nu kaut kas ir otrā krastā. Neatceros vairs, kurš, bet brēciens – re, kur ir! - atkal lika saplaukt smaidiem mūsu sejās.

Esam atraduši atkal kaut kādu vērtīgu punktu un nolemjam pārbaudīt, vai mana hipotēze par Pūcēm un dzirnavām ir pareiza. Izrādās, ka ir gan! Ura! Atkal jūtos baigi gudra un lepna ar sevi. Saimnieks mūs sagaida kā sen gaidītus, mīļus ciemiņus. Esam laikam pirmie. Saimnieks iznes kastīti ar svaigām kūkām un bilst, ka kafija jau būs atdzisusi. Mēs ar Ilzi esam aizkustinātas līdz sirds dziļumiem. Pēc brīža saimnieks ienes pašceptu plātsmaizi… ek jūs, ekipāžas, kas atteica vecā saimnieka aicinājumam, jo kūkas bija gardas un plātsmaize – vienkārši super! Saimniece virtuvē klapēja karbonādes, tās būšot gatavas vēlāk… Bet mums nebija daudz laika, jo izrādās, ka 12 stundu laikā ir jāfinišē! Sākas stress, jo ir jādabū finiša Y koordināta (vai X, neatceros), lai mūs „pieskaitītu”. Es cenšos strīdēties pretī, ka loģiski ir arī, pēc vienas koordinātas uzminēt, kur ir finišs. Nē, tas neesot pa Eņ-iskam, un nolikumā skaidri pateikts, ka jābūt atrastām abām finiša koordinātām. Tad nu būtu to finišu nolikuši kaut kur nomaļāk, nevis Kandavas centrā, kur jābrauc garām n reizes un jāizliekas, ka meklē finišu! ;-)

Izbraucam leģendas posmu „Tilti”. Skaists ceļš. Mans vīrs māca Rakšeinam rallistu braukšanas gudrības. Viņai sanāk.

Sabilē noslēdzam vienu papildkvestu, krājot punktus. Es gan sabēdājos, ka mums no tā nikādas jēgas, jo noteikti kavēsim, bet par katru kavējuma minūti ņem nost 300 punktus! Briesmīgi liels un, manuprāt, negodīgs cipars…

Tā, Pastariņa muzejs – tur ir pēdējā vajadzīgā koordināta. Pastariņa muzejs izrādās slēgts un džekiem neizdodas atrast atbildes uz kultūrkvesta rezultātiem. Esot aizpildījuši uz dullo. Mēs tā negribam, uz dullo, un zvanām Ilzes māsai, kura varētu būt pie i-neta. Jautājumi izrādās tik specifiski, ka Google nevelk. Te jau arī finišs negaidīti klāt un man atņem pusaizpildītu anketu. Tas mūs arī iegāza, jo vismazākais punktu skaits par šito kvestu mums bija :-(

Finišā satiekam Bonyface, kurš ceļa jūtīs, Janzonzu, kurš nejēdz bildes iedot, un Ogu, kurš normāls džeks – uzcienāja stūrmani ar tulamoru! Paldies, Oga!

Apēdām baiga izmēra garšīgās karbonādes, Jansoniņš un Vix aizvilka mājās pie sievām, mēs palikām patusēt. Mans vīrs, kurš sāka sanīkt, uzreiz kļuva možs un necentās mūs vilkt uz mājām, kad viņam tika piedāvāta alternatīva – Rīgā piedalīties Muzeju nakts pasākumos :-) Vakara nobeigums bija jauks un smieklīgs. Alus, tēja ar rumu, Bonyface un Keksa dejas pie zvaigznēm, Eirovīzija, kurā jutām līdzi monstrīgajiem somiem, rezultātu paziņošana, kurā izrādījās, ka mēs nebūt neesam pēdējās un bez visas regularitātes esam 12. vietā, bet kultūrkvestos mums vispār ir dalīta 4. vieta ar ekipāžu Stienis (Kekss un Krišs). Jahuuuuu!!!!!

Tiešām liels paldies organizatoriem, atbalstītājiem (MARIO – tnx!), mana visdziļākā cieņa Eņ un Kollim – samezglojuma prātiem! Jūs esat mega!!!

Nākamajā samezglojumā (vai kā nu tas sauksies) es piedalītos nu jau ļoti labprāt. Galvenais, lai tiek piedāvāta alternatīva ļaudīm, kam visa dzīves vērtība un jēga nav ieslēgta vārdos pedal to the metal. Pavisam parastas beibes ar’ wanna have fun!