Arī mums pasāciens sākās stipri ilgi pirms starta. Kaut kad janvārī Enkurs posās ar nu jau 4 ekipāžām pieteikties izsludinātajam pasākumam. Es arī gribēju. Bat tad džeki paziņoja, ka būtu jau forši saorganizēt Enkura meiteņu ekipāžu. Pateikt ta viegli. Pirmkārt jau kurš mums mašīnu dos? Nevienam negribās - sieviete pie stūres netiek augstu vērtēta, kur nu vēl rallijpasākumā. Nu neko, brauksim ar Ford Ka. Man gan negribējās mazo mašīnīti trenkāt - nav tādiem pasākumiem domāta, bet nu ja nedod neko citu, bet meiteņu ekipāžu vaig - nu var jau ziedoties. Ekipāžas dalībnieces - par divām puslīdz skaidrs (Agzas, tā esmu es un alt, tā ir Guna). Bet pārējās? Ja pieņem, ka Enkurā no 39 legālajiem biedriem meitenes ir tikai 8 gab, nav tik viegli savākt pilnu mašīnu (A no dalībnieku skaita atkarīgs, cik ļoti nauda jātaupa) Protams, ka visas tikt nevar - dažām darbs var iekrist tai dienā, dažām klaustrofobija no Ford Ka, dažām nākamajā dienā konsultācijas un pēc tam izlaiduma eksāmeni. Beigās sarunājam 3 reālas dalībnieces (es, Guna un Dace, jeb eena) + 1 (vēl viena Dace, jeb Melnaa atraitne, jeb MA). Un ja nu gadījumā viņa tomēr nevarēs samainīties darbā, mēģināsim ņemt līdzi Katrīnu jeb Cielaviņu - tajā brīdī nav skaidrs, vai dalībniekiem ir jābūt pilngadīgiem. Februāra sākumā piesakām komandu. Maija vidū sākam gatavoties. Divarpus dienas pirms pasākuma komandas sapulce iekš mirc. Tiek sarunāts par grozu, paiku, citām lietām, kas jāpērk. Pusotra diena pirms pasākuma Enkura citrons ziņo, ka viņi labprāt gribētu vēl vienu dalībnieku. Sazināmies ar savu backup - Cielaviņu. Viss ok, viņa ar mieru doties. Labi, atdodam eenu Enkura Citronam. Pusdiena pirms pasākuma - MA saslimst bērns. Tiek pārorganizēti līdzi ņemamie štrumenti, 4. komandas biedri tā arī neatrodam - eena jau atdota :(. 4. vietā līdzi brauks 2 mazas saules - žurciņas. 6.15 pasākuma dienā - mani pamodina Alt. Un labi ka tā. Tā kā tas ir pusstundu pēc mana ieplānotā laika, briesmīgā steiga, bet ir ok - no stacijas savākta Cielaviņa, no centra Alt, drīz esam Uno-x. Piereģistrējamies, dabonam papīru čupu, jautājam vienam no organizatoriem, kas būtu jālasa vispirms - mēs tipa pirmo reizi piedalāmies. Organizators samulst - pēc sejas izteiksmes izskatās: "meitenes un pirmo reizi - ēm, jūs tiešām taisaties piedalīties?", un sāk meklēt īso variantu noteikumu čupā. Neatrod. Nu neko, mēģināsim tāpatām. Kamēr stūrmanis (Guna) lasa noteikumus, dodamies Jūrmalas virzienā, piestājam Statoilā pie lidostas tilta. Satiekam Kabanu Enkuru un viens otram piekrītam, ka tie noteikumi - tas tiešām ir samezglojums. Leģendu ir redzējusi tikai viena no mums pirms tam -> nolemjam ņemt informatīvos un orientēšanās punktus. Ar pirmo viss labi (LEX). Ar otro ne tik labi (GIO), jo tam tak pēc idejas bij jābūt orientēšanās, bet reāli ir leģendas. Pusstundu meklējam starta vietu. Izrādās tāds apzīmējums ir tiltiņam. Stūrmanim tiek paskaidrots, ko tās bultiņas nozīmē. Braucam. Beigās galā tikām. Secinājums no šī - uzticēties mašīnas odometram, neuzticēties visādiem krustojumiem pa ceļam - tie var nebūt atzīmēti leģendā. Ap šo laiku saprotam, kas vispār ar ko tajos papīros ir domāts. Izbraucot šo punktu secinām, ka pusdienas laiks klāt, bet mums līdz 12.40 jātiek uz Regularitāti (Reglamentu, Regulatoru - ja pirmo reizi tādu vārdu dzird, tad nevar saprast, kā tur īsti bija). 12.31 - esam klāt. Starts pret priedi. Nomudamies 3. punktā - jābrauc tak pa kreisi nevis taisni. Taisni ir nākamajā punktā! Pēc tam visu laiku 2 min kavējam. Lidojam, bet vienalga kavējam. Tur tiešām rakstīts 75 km/h? Mainās ātrums. Joprojām kavējam. Gandrīz saskrienamies ar Kabanu Enkuru (vajadzēja tiem bērniem maisīties tieši tai brīdī uz ceļa?). Pēkšņi esam 3 min par ātru. Vairs neuzticamies sarēķinātajam, bet drošības pēc apstājamies pagaidīt - labāk par vēlu nekā par ātru... Gļuks vēl vienā krustojumā, tad ieraugam zaļo busiņu un duram pakaļ - esam atkal uz ceļa. Vairs nav ne jausmas cik kavējam vai esam par ātru. Zinām tikai, ka kopējā laikā vēl iekļaujamies. Dzelzceļa pārbrauktuve - oops, organizatori. Smile and wave, girls, smile and wave! Finišs. Karsts. Jāpārģērbjas. Priekšā nostājušies Enkura Brigāde, visi ar dibeniem pret mums kaut ko baigi baksta uz bagāžnieka kartē. Mēs pārģērbjamies un smejam - šitādu skatu nokavēja... Tagad jāpadomā, ko mēs ņemsim tālāk. Tukuma punkti, kas bija paredzēti pirms regularitātes tomēr būtu baigi derīgi. Tukums. Parkojamies kā Rīgas šaurībā pierasts - pieskaramies aizmugurējai mašīnai pie bampera. Izlec tante ar onkuli un nolamā mūs 2 stāvos. Meitenēm ar galvu laikam kaut kas neesot kārtībā. Cik ilgi tiesības? Vai vispār ir? Vai mēs vispār no parking vietas tiksim ārā? Pilots sabēdājas, ka nemāk braukt. Tukuma baznīca, muzejs - forša tante. Ejot atpakaļ uz mašinu secinām, ka regularitētē ir pazaudēta ceturtdaļa no priekšējā bampera. Nu neko. Sitīs ta sitīs otrs mašīnas īpašnieks, bet tas būs vēlāk. Izlemjam ņemt IJT pa ceļam un tad KOR - ja būs otrs 3. līmeņa punkts kaut kur lejā, tad nebūs atpakaļ jābrauc. IJT izrēķināts pie kaut kāda skatu laukuma/tiltiņa. Tur dodamies paskatamies tiltam no vienas puses, izstaigājam - nav. Atpakaļ ejot paskatamies no otras puses - aha, punkts rokā. Dodamies pa granteniekiem uz KOR. Pretī brauc mašīna, pabraucam garām - šie arī ar numuriem. Stūrmanis ziņo, ka sejas tādas, it kā nebūtu ilgu laiku nevienu dzīvu dvēseli redzējuši, kas zinātu, kur viņi atrodas. Mēs savukārt duram ļoti pārliecinoši. Skatamies spogulī - jā, šie met riņķī un sāk mums sekot. Un tā līdz Jaunpilij. Izbraucam leģendu, sarēķinām visus punktus, dodamies uz Liepājas šoseju un no tās pakaļ MADEL. Pēc tam uz Zanti pēc RYG. Neatradām. Pēc tam izrādījās, ka leģenda taču. Un vēl tas, ka šeit apkārt tikai Y koordinātes. Laiks strauji tuvojas beigām. Atrodam DENAM un pa ceļam uz X koordinātēm priekš papildkvesta paņēmām IHTAR - zaudēt tāpat vairs nav īsti ko - jau kavējam. ILUVAT mums sanāca kaut kādā mežā, tāpēc neņēmām, bet ar JILN pārrēķinājāmies par 10 minūtēm. Sanāca sakarīgā vietā - ceļu krustojums blakus ezeriņam. Sakontaktējāmies ar Kabanu - viņi saka, esot pie baznīcas nevis ezera - njā, tās 10 minūtes... Jožam uz baznīcu, bet laikam pieradām pie orientēšanās punktiem - baznīca ir, punkta nav. Pēc tam izrādās, ka leģenda, nu protams... Nosūtījums no Organizatoriem doties uz finišu. Tur ierodamies ar 2 Y, bet bez X koordinātēm. Beidzot var paēst - līdz tam nebij laika un sākumā arī īsti negribējās. Eirovīzija, Apbalvošana (Malači brigāde!!! :), fotografēšanās, nokratīta uz zemes sabīstas, aizskrien un pazūd mazā saule žurciņa :(((. Meklējam, saucam, nekā. :((( Kas citiem suns vai kaķis, mums mazā saule. Ļoti ceram, ka atradīsies. Atstājam telefonnumuru, dodamies uz Rīgu, pus4 esam gultās.

Paldies organizatoriem - pasākums bija īsts mežģis, bet interesants :). Skriešana gan nepajokam - labi, ka normāli grants ceļi. Vidzemes pusē joki pavisam nebūtu. Koordinātes rēķināt bij interesanti (bet ilgi, lai saprastu, kāds orientieris ir domāts - eh kā būtu noderējusi karte > 1:100000, bet neko, samērījām arī ar šo), vienīgi tā izkliede finiša X un Y tā nepārāk patika. Regularitātes leģendu stūrmanis taisās likt rāmī pie sienas - lai nākamreiz ietu labāk. Paldies arī visām saulēm un citiem enkuriem. Nākamgad Saules taisās braukt atkal

:)