viss sākās tā – tika iehavota tukuma rajona karte, milzu kalkulators, kompass (kas gan netika izmantots, jo neviens no ekipāžas to nemāk lietot :) ), rakstāmpiederumi un pats galvenais – pilna izmēra rezerves ritenis (lai nesanāk kā pagājušo reizi, kad finišējām ar “cīsiņu”). noslēpām grabažniekā savu ekipāžas ASO argumentu domstarpību gadījumiem – lāpstu un aiziet...

starts – viss ņigu ņegu, neko nevar saprast, saņemam blāķi ar papīriem, kurus lasot pilnīgi_nekas_nav_skaidrs_!!!

nesamies uz lapmežciemu, nesaprazdamas - kāpēc. autiņā valda manāma panika, stūrmaņi lasa un bļaustās – neko nesaprotot, pilots vēl smaida (dienas tālākajā gaitā arī viņš vairs nesmaidīs, bet būs aplipis ar paniku un vārdiem - neko nesaprotu).

esam pirmajā muzejā, fiksi atbildam uz visiem jautājumiem, izspiežam caumurus, bet info jau, protams, nevajag norakstīt :/. saņemam prezentu no enkura brigādes, nenormāli apmulstam un pieņemam lēmumu - končas neēst! (ja nu grib no mums tikt vaļā un ir apbēruši ar purgenta devu :) )

nesamies nesaprotamā virzienā, kā rezultātā tiek pieņemts lēmums braukt uz tukumu. tā nebija slikta izvēle. tukuma baznīcā satiekam mācītāju, ar kura svētību mums laikam mazliet atvērās un sākām saprast ap ko lieta grozās :) nosēdējām „labu laiku” autiņā, asi diskutējot un kaujoties par turpmākajām darbībām.

braucam jaunpils virzienā, atrodam orientēšanās kp, braucam uz jaunpils leģendas kp, priekšā jau zīmējas 3lohi. izbraucam veiksmīgi leģendu, kārotais kp! puikas izpildās - tiekam informētas, ka šie palikuši bez viena ātrumroba, mēģina izspiest naudu no mums, nekas nesanāk, piedāvā iedzert, ar bez rezultātiem.

velkam laukā karti, PIRMO REIZI mūžā atliekam koordinātes – cerams, būs lapi :)

lidojam, atrodam 2līm. orientēšanās kp. sajūsmas kliedzieni dzirdami visā apkārtnē! nesamies tālāk.

f*** irlavu mēs atcerēsimies vēl ilgi! vairāk kā stundu meklējam kp, nekā nau.....viss ir slikti! pēc zvana administrācijai, saprotam, ka viss ir labi, vietā, kur meklējām apslēpto mantu, sākas leģenda. braucam un smaidam, kp ir mūsējais.

sākas pilnīgais trakums – kodēšana. (jau pirms tam mēs reizes 100 galvenajam kodolfizikas federācijas biedram gribējām nocirst abas rokas, tagad to gribējās izdarīt pa īstam :) )

daudzu cigarešu garumā nāk atklāsme par kodēšanu. IR!!! pavediens rokā, jānesās uz priekšu. komandas pilots beidzot var izpildīties, kā attaisnojumu minot akūtu laika trūkumu. Atrodam vienu 3 līm kp. atkal jāpriecājas kā miljonu vinnējot. nesamies pēc otrā, bet nekā, brienam pa mežu, brienam pa lauku, NAV! nezaudējam cerības, lidojam uz muzeju, IR, viss notiek. vēl tikai finišs.

finišējam. 13 stundas ir pazudušas, kur palika – mežā vai pļavā – to tik tas kungs vien zin. noparkojamies tiesnešu norādītā vietā, par ko mums uzbrūk visi STIieņa baltotāji, esot rezervēts mistiskam tēlam latviešu folklorā :)

nu ko – pasākums iet uz beigām, esam lepnas un laimīgas, ka nepadevāmies un lai vai rokas trīc un bikses brūnas, finišēts ir godam.

PALDIES jums, organizatori, lai jums stipri nervi, ar mēru bagāta izdoma!

paldies mums, ka izturējām.

īpašie sveicieni galvenajam kodolfizikas federācijas biedram :)