Edgars, Enkurs II

Kā mēs būtību meklējām:

Transports: VW busiņš 4x4, iespējams pēdējoreiz, grūši jau gāja pavasarī.

Ekipāža: Edgars Lielais – stūres grozītājs, Edgars Mazais - navigators, Ieva - SMS operatore.

Ekipējums: maisiņš ar baterijām un lukturiem (daudz, dažādiem); laptops ar zilzobu GPS, JS3 un nelielu Excel programmu SMS reģistrēšanai un vadībai; Nokia E90 SMS apstrādei (arī ar GPS); katram gadījumam vēl Tomtom - nestaipīs taču datoru pa slapju mežu, kā maijā uz "Auzām" ejot.

PS: Zinot LMT SMS no e-pasta darbības shēmu, jau sākumā bija nojauta, ka nebūs labi, bet centāmies būt godīgi un strādāt ar to pašu 20 SMS limitu, kā pārējie, (neviens taču nenopirka maksas pakalpojumu SMS limitam līdz 50?)

Piektdienas vakarā busiņš tiek noekipēts, smagāk nekā iepriekš, un dodamies starta virzienā uz Cēsīm. Busā ir tikai LielaisE un Operatore, MazoE sestdien savācam no Cēsu laukiem. Startā noskaidrojam pie tiesneses, ka mums ir viss ieskaitot dēli līdzi. Protams, bez diskusijām par ugunsdzēšamā aparāta derīgumu neiztiekam.

Startā pabiedējam Brigādi, ka sākusies medību sezona un mednieki sēž torņos, ne vienmēr skaidri kā kristāliņi. Beigās Izskatās, ka CDT komanda vienu tādu ir sastapusi...

Izloze nav no veiksmīgākajām, pirmais KP Ratniekos trāpa vistālākais no starta (vajadzēja tomēr laizīt to Enkura Brigādes vāveri). Nosūtam E+. Rezervējam atslēgu.

Startējam, šoreiz tiek pieņemts stratēģisks lēmums braukt mierīgi. Rezultātā dodamies uz KP mierīgi pa šoseju, mūs apdzen visi kam nav slinkums. Tikko izkustamies, LielaisE piecreiz uzdod jautājumu vai elektroniskās ierīces ir atradušas taisnāko ceļu un saņem pārliecinošu – „jā”. Beidzot JS3 iestādīts Optimālais maršruts. Pie Ieriķiem saņemam ziņu, ka Brigāde jau paķērusi pirmo atslēgu, malači. Savukārt Navigators, paziņo, ka bija taisnāks ceļš. Dators rāda, ka no Cēsīm uz Līgatni var braukt gar Gauju, tikai ceļš ir neredzams, sanāk pa taisno caur mežu... Ir doma zvanīt vietējiem zinātājiem vai tāds ceļš vispār ir, bet tā kā nebraucam - nezvanām. Nosūtam E+ un atkal Nosūtam E+ un tā sasniedzam pirmo KP.

Nemaz necentāmies braukt pie punkta klāt. Nosūtam E+. Atstājām SMS operatoru Ievu mašīnā un ejam meklēt punktu. Pēc diviem metriem sauciens: "Un Jūs mani atstāsiet vienu" – izrādās, viņa baidās. Atstājam mašīnas atslēgas, lai ieslēdzas un ejam otrreiz. Pēc minūtes sāka gaudot signalizācija un nepārstāja - vismaz nebija pēc tam problēmas atrast mašīnu. Mazliet palauzām kokus un atradām skaistu KP uz upītes. Nu smuki un slapji. Izkompostrējām un taisāmies prom: MazaisE: "Un atslēgu ..." LielaisE: "kādu atslēgu ... tiešām, ielikuši reālu atslēgu ...". Mašīnu atrodam pēc signalizācijas skaņas. Satiekam Subaru, kas jau vienreiz nojoņojis garām, tas par visām vārītēm grib piebraukt, sakam nav laba doma. Nosūtam E + un laižam uz templi, izrādās, ka tas ir paceļam uz Navigatora mājām. Iekšā pie tempļa nebraucam, kāda jēga braukt apkārt? Nosūtam E+ un šoreiz LielaisE iet viens pats, jo SMSi sagādā ļoti daudz darba. Īpaši pēc "gļuka" par atslēgas nogādāšanu uz KP 102, kļuvām ļoti uzmanīgi, jo nācās vēl analizēt arī SMS kļūdas. Paņemu ciklopu, mednieku lukturi un dodos pa ceļu līdz sliedēm. Pa ceļam satieku vēl dažus meklētājus, kopā dodamies pa sliedēm līdz templim. Pie tempļa uz sliedēm stāv viens meklētājs un stāsta: „....pa kreisi stāvs ceļš, sausas kājas, pa labi lēzens, bet slapjas kājas” par tuneli nestāsta. Protams, ejam ar sausām kājām, pēdējo reizi. Atpakaļ pieņemts vienbalsīgs lēmums, dot pa taisno, rezultāts: smuki iznāku pie busa.

Pēc tempļa paņemšanas atkal veiksmes faktors nebija labvēlīgs, jo visi tuvie punkti jau bija rezervēti (te jau radās aizdomas, ka Online sistēma mazliet melo). Nosūtam E+ un pārsteidzoši veiksmīgi rezervējam atslēgas nolikšanu. Braucam uz Kārļiem nolikt atslēgu. Te LielaisE izdomā, ka to vietu pie Amatas viņš labi zina un ka mēģināsim forsēt Amatu kājām, lai nebūtu jābrauc riņķī. Tātad skaisti pa slēpošanas trasi lejā un pāri Amatai. Pēc 300m tomēr atmiņa atausa, ka tieši tajā vietā Amatu var forsēt praktiski tikai peldus. Nosūtam E+ un griežam riņķī un braucam uz Kārļiem.

Pa ceļam uz Kārļiem Online sistēma sāka pārsteigt, atsūtot ceturtās atslēgas esamību vienā punktā. Tad kļuvām nemierīgi, vai tiešām esam pielaiduši kļūdu SMS apstrādē, bet iekšējā balss čukstēja, ka gan jau būs vēl SMS "gļuki" un neviens tad nevarēs mums uzvelt vainu par šo kļūdu.

Kārļos atduramies pie Privātīpašuma zīmes un lai arī no otras puses brauc kāda mašīna apstājamies un LielaisE un Ieva aiziet meklēt KP. MazaisE paliek busiņā un ar sausām kājām cenšas tikt skaidrībā ar SMS gļukiem.

Krauja ir - punkta nav. Ejam uz Līgatnes pusi, tur nekā, jau gandrīz esam Amatas līmenī, kad redzam uguntiņas, dodamies atkal augšā. Atkal nekā, nu nav, tikai mēnesnīcā gaiša baltās smilts klints! Šķiramies, lai ātrāk atrastu, pēc brīža zvans, ar jautājumu: „Vai redzi mani? Protams, ka neredzu!” abi stāvam kraujas malā midžinām ar lukturiem, arī mednieku lukturis nav redzams, dīvaini. Pēkšņi atkal ir gaismiņas, dodos jau viens pa krauju uguntiņu virzienā. Pa ceļam slīdot pa māliem raisās pārdomas: Vai ar gumijas zābakiem jau nepeldētu Amatā? Enj reiz teica, ka trase jāveido tā, lai pats var pieveikt. Priecājos, ka man ir sporta apavi. Beigās atkal redzu baltās smilts klinti jeb gaismu no punkta, kā izrādās. Esmu izvēles priekšā: pa maliņu cauri māliem, vai pa strautiņu augšā kalnā iet. Izvēlos avotiņa ceļu, tiesa, vietām nākas strādāt ar visām četrām. KP atrodu krūzīti, sejā patiess prieks. Gards avota malks. Viss, meklēju atpakaļ ceļu, tas ir vēl stāvāks, tiesa sauss, bet te izdeg ciklops. Izrādās, ka patiešām ir gaiša nakts. Tikko uzsāku ceļu, beidzot mans pārinieks ir mani atradis un rāda gaismu. Prieks ir, bet laiks vairs nav.

Kamēr daži pastaigājās četrāpus pa Amatas nogāzēm, navigators sapratis SMS "gļuku" būtību. Kamēr telefons ir ārpus zonas (un tādas vietas tomēr vēl ir) SMS no e-pasta tiek aizturēts un pēc noteikta intervāla sūtīts vēlreiz, pie tam intervāli paliek lielāki pēc logaritmiskas funkcijas. Šo secinājumu arī apstiprināja mēģinājums rezervēt atslēgu nākošajā KP - "KL - citā punktā ir vairāk atslēgu" - kaut arī mūsu SMS apstrādes programma rāda, ka ir tikai viena brīva atslēga. Pārbaudām SMS no e-pasta statusu - OK vēl 17 palikuši. Nosūtam tomēr E+ un mēģinām vēlreiz rezervēt, bet tas pats: Kļūda. Zvanam informācijas tel. Atbild Enj un kā jau parasti info telefonos kaut kur mūs noforvardē. Paliekam ar domu - „Mūs laikam tomēr nesaprata!” - tātad atkal "Kļūda". Gaidām. Sagaidām SMS, ka noliek nākošo atslēgu, kas mums der un atkal mēģinām rezervēt, bet: "KL - atslēga nav brīva". Sākam pārskatīt SMSus, un pēc 15 min Mūs pārsteidz SMS, ka mūsu atslēgu, kas nebija brīva, rezervē cita komanda. Nu tad mazliet saskumām un sākām rezervēt visas atslēgas pēc kārtas - viena uzķērās. Kopumā zaudējām vismaz 40 minūtes cīnoties ar Online sistēmu. Nosūtam E+ un braucam uz Cīrulīšiem. Vēl viens skaists punkts. Saņemam neatminamu īsziņu no organizētājiem: „Paldies”.

Nosūtam E+ un saprotam, ka līdz finiša laikam palicis mazāk par stundu. Nosūtam E+ un atkal uz Līgatni - uz templi. Nu jau zaudēt nav ko, liekam JS3 optimizāciju uz "īsākais maršruts" un te JS3 iedod jau vienreiz redzēto ceļu, novelkot ceļu pa karti, kur ceļu nav (no Cīrulīšiem pa taisno uz Zvārtes iezi - neiebraucot Kārļos) - forši, laižam. Braukšanas ātrums drusku pieaug, bet vēlāk sarūk pavisam. Skaitam ežus, vāveres, peles, lapsas un sānu celiņus, bet STOP, JS3 vēlas, lai tieši turp mēs dotos. Nu ko, griežam virsū. Te no aizmugures balss (Ieva): "Jā, šito ceļu es zinu, te mana vecmāmiņa gāja uz Cēsīm un mēs bērnībā ar žiguli vizinājāmies". Skaidrs, normāls ceļš. Tālāk melns bembis izbrauc pretī, forši, ja jau bembis brauc, mēs ar tiksim. Vēlāk bembis tika meklēts starp dalībniekiem, bet šķiet, tomēr bija vietējais. Pēc brīža smuko ceļo nomaina mazāks, tērcītēm izskalots, stāvs lejā un manāmi slīdot braucam lejā. Atkal balss no aizmugures: „tur lejā upīte jāforsē, mēs to bērnībā ar žiguli pārbraucām. Saskatāmies ar navigatoru, bet neapstājamies. Nu kad bijām lejā, šķērsojām arī upīti (nebija liela, tik nedaudz virs sliekšņa). Buss uzreiz aiz upītes sāk spolēt, paripojam atpakaļ un skatāmies to vietu, kur jārāpjas augšā, tad sapratām, ka šeit ar auto nebūtu jābrauc. Atpakaļ griezt negribējās, tur upīte, priekšā ceļš sadalās divos. Viens - stāvāku kāpumu knapi busa platumā, otrs - ūdens izskalots, mīksti māli, starpība vismaz 50 cm, katru riteni pa savu nevar. Slikti, bet nu azarts paķerts. LielaisE pārmij dažus vārdus ar busu, šķērslis tiek paņemt bez aizķeršanās. Tālāk pāri ceļam šķērsām dēļi salikti lai upīte ceļu neizskalo. Tad jau sākas neceļš. Laipojot starp bedrēm tiekam līdz nākamajam grāvim, te tiltiņš atkal knapi busa platumā. Tiltam abas malas izskalotas, nekas - ņemam, uzsitam motora vāku un izpūtēju. Zemāks vieglais šķiet būtu pakāries! Tālāk vēl jautrāk - ceļš ar slīpumu uz vienu malu, slīdam, braucam, atkal sitam izpūtēju, motora vāku, peļķes, veci akmeņi ceļa vidū. Tomēr izkļuvām ar vēl pavisam braucošu busiņu līdz Kārļu - Līgatnes ceļam tieši pie pagrieziena uz Zvārtes iezi. Pēcāk tika prasīts zinātājiem, stāsts ir sekojošs. Padomju laikā tika domāts par satiksmes autobusa laišanu pa to ceļu, bet reāli zinātājs bija to ceļu pirms gadiem desmit ar āzi pievarējis. Trakākais ceļš, pa kuru braukts visās dalības reizēs. Tagad, šķiet, tikai traktori un Ņivas pa to staigā. Tālāk uz Līgatni. Sūtam tik E+ un mēģinām saprast, kas notiek ar SMS "gļukiem". Pie tempļa var redzēt jau pavisam apdzisušas kāzas - visi jau guļ: dīvaini, pulkstenis ir tikai 2:30, bet mūsu laiks jau beidzies. Dodamies uz Templi. Pagrabā stāv citi meklētāji, daži ar plikām kājām, daži botās, lemj, kurš dosies līdz galam. Aizeju botās visiem garām, aiz manis operatore Ieva lakādas zābakos, kas iegādāti speciāli pasākumam! Aukstākais ūdens šonakt. Arī viens meklētājs gumijas zābakos tomēr seko, izrādās bez atslēgas, nekas.

Mēģinām rezervēt atslēgas nolikšanu, bet, protams, "KL! punkts pilns". Nu jau mēs gudri - mēģinām rezervēt visus KP pēc kārtas (sarindojot pēc attāluma) un jau ar ceturto reizi trāpām. Nosūtam E+ (jau inerces pēc). Seko zvans draugam, (Ebim no Brigādes), viņam lauku mājas blakus. Stāsts īss: taisns ceļš pretī stacijai. Viss skaidrs. Līgatnē tiekam līdz benzīntankam, kas blakus Pleskavas šosejai uzreiz aiz zīmes „Pleskava”. Tur ceļa nav, vismaz no benzīntanka visapkārt ir redzamas tikai betona ceļa apmales. Nu neko, braucam apkārt - kur kartē ir ceļš, sanāk lieks kilometrs, bet nu neko. Nevienu nepārsteidz pēc 15min saņemtā SMS par atslēgu nolikšanas rezervēšanu tajos KP, kuros mums atbildēja "KL! - punkts pilns". Pie punkta jau atkal inerces pēc EdgarsM paliek mašīnā un EdgarsL ar Ievu dodas apmeklēt ezerus. Forsējam pirmo peļķi, otro, priekšā divi meklētāji, stāv un neiet, ķipa visur ūdens. Nu tā kā kājas jau slapjas dodos tālāk, Ieva paliek. Tā bij’ arī pēdējā peļķe, tiesa padziļa. Atrodu punktu, kompostrēju, eju atpakaļ pāri baļķīšiem virs grāvja zvanīdams, ka atslēga nolikta. Jau liekot kāju uz cietzemes jūtu... No operatores vārdiem atskan skaļš būkšķis gaisma aiziet gaisā... Esmu ūdenī, viss, kas rokā, paliek sausumā. Nav pārāk dziļš. Nekas, dodos atpakaļ, satieku operatori. Ejam jau kopā. Ir operatores doma pēdējo peļķi apiet, te tev nu bija! Pieci soļi un esmu līdz ceļiem ūdenī. Neko darīt, ejam atpakaļ pa lielo peļķi, kas bij tikai dažus centimetrus dziļa... Braucot atpakaļ jau braucam pa Ebja ieteikto ceļu un nokļūstam benzīntankā pāri betona apmalēm, bet tur tiešām bija ceļš! Nosūtam E+ un dodamies uz Saules vārtiem un pa ceļam apgūstam maģisko informāciju par tumšajiem pozitīvajiem tēliem, kas no līķiem augšāmcēlušies, lai turpmāk nebūtu garlaicīgi.

Finišā visi Dze... un tikai pa retam redz arī kādu tiesnesi un te atkal "gļuks". Katrā Chasē zīmējam rūnas un pierakstam visu rūpīgi, bet te vienā naktī, kad esam aizņemti ar SMS sistēmām: nu Rūnas, pēkšņi ievajagas. Nu, protams, ka nebija mums pierakstītas un veiksmes faktors atkal nebija mūsējais - pie visa vainīga tā Enkura Brigādes (ne)nolaizītā vāvere.

Nosūtam E+, sagaidām rezultātus. Braucam mājās. Pirms gulētiešanas, protams, nosūtam E+, un kā 215to SMS saņemam „skaitīšana atsākta no 0”.

No rīta tiek apskatīts buss, viss ir vesels tikai motora vākā dažus centimetrus dziļa bedre, labi, ka no dzelzs ir tas vāks.

Kopumā, kā vienmēr, dziļš paldies organizētājiem.